Esi uzmanīgs ar ChatGPT un citu mākslīgā intelekta instrumentu lietošanu birojā. Ja to darīsi pārāk bieži, kolēģi var tevi sākt dēvēt par “plānā galdiņa urbēju” (eng: slopper).
Tas ir jauns un sociālajos tīklos popularitāti gūstošs žargons, kas apzīmē “cilvēkus, kas lieto ChatGPT praktiski visiem uzdevumiem”. Cits sociālajos tīklos klejojošs šiem cilvēkiem veltīts termins – “humpalu domātājs” (eng. second-hand thinker).
Tiešsaistes enciklopēdija Britanica skaidro: “lai arī žargonu var izmantot jautrības un prieka dēļ, tas rodas arī kā sociālā kritika. Fakts, ka cilvēki izdomā aizvainojošus terminus, ar kuriem apzīmēt cilvēkus, kas pārlieku izmanto mākslīgo intelektu, liecina par kultūras attieksmi pret tehnoloģiju un cilvēkiem, kuri to lieto.
Īpaši atbilstošs šāds vērtējums ir darba vietās. Nesens Arizonas Universitātes pētījums, kurā piedalījās pieci tūkstoši cilvēku, atklāja, ka cilvēki neuzticas kolēģiem, kas neslēpj, ka darba uzdevumu veikšanai lieto mākslīgo intelektu. Šāds atklājums pētniekus samulsināja, jo parasts uzskatīt: “ja esi godīgs un atklāts, cilvēki tev vairāk uzticas”.
Bet ar mākslīgo intelektu tā nav. Pētnieki atklāja, ka cilvēks vidējais sagaida, lai viņa kolēģi veic “īstu cilvēka darbu, rakstot, domājot un inovējot”. Tas darbiniekus nostāda neveiklā situācijā – uzņēmumu vadītāji viņiem saka, lai tie izmanto mākslīgo intelektu un šādi darbu padara efektīvāku, bet kolēģi viņus par to nosoda. Djūka Universitātes pētnieki pat ir pauduši pārliecību, ka mākslīgā intelekta izmantošana darba uzdevumu veikšanai citu kolēģu acīs “iedragā profesionālo reputāciju”.
Tas var norādīt, ka radošās izteiksmes formas, piemēram, rakstīšana un ilustrācija, tiek vērtētas augstāk nekā jebkad agrāk. Ar mākslīgā intelekta rīku, piemēram, ChatGPT, izmantošanas pieaugumu mākslinieki un rakstnieki ir uztraukušies (pamatoti), ka viņu darbu var viegli aizstāt. Varbūt tā nav. Varbūt cilvēku radītais saturs, pieaugot mākslīgā intelekta rīku popularitātei, un oriģinālais domāšanas veids tagad ir vēl vērtīgāks.
Kaut arī daudziem cilvēkiem aprakstītie atklājumi var radīt atvieglojuma un drošības sajūtu, ka cilvēka radošais darbs joprojām ir augsti novērtēts, apsaukāšanās nevienam negarantēs drošu darba vietu.
Inc. autore Sjūzana Lūkasa viedokļrakstu sērijā “Ļaunā personāla vadības dāma” atgādinājusi, ka “darba biedra nodēvēšana par Kārenu“ var novest līdz tiesu darbiem. Kaut arī Sjūzene, kurai ir daudzu gadu pieredze personāla vadībā, atsaucās uz žargona jēdzienu, kas mērķēts vidēja vecuma baltajām sievietēm, viņa uzņēmuma vadītājus aicina apsaukāšanos kolektīvos uztvert nopietni, jo tā var tikt definēta, kā diskriminācija.
“Nav pieņemami izsmiet cilvēkus. Noteikti norādiet uz sliktu uzvedību, bet nepieļaujiet, ka jūsu darbinieki (vai klienti) lieto aizvainojošus terminus,” saka Lūkasa.
Tādēļ nebrīnieties, ka nodēvējot savu kolēģi par “plānā galdiņa urbēju”, jo viņš izmantojis ChatGPT, lai uzrakstītu elektronisko vēstuli, jūs var izsaukt pie personāla vadības.
Mans personīgais viedoklis par IShowSpeed vizīti Latvijā. Par to, kā pareizi aģitēt laikā, kad vienas vēlēšanas jau beigušās, bet nākamajām aģitācijas periods vēl nav sācies.
Sociālo tīklu pirmais cepiens ir garām, tāpēc var mierīgi noskatīties 33 minūšu saīsināto video YouTube un soli pa solim to paanalizēt. Kā jau mēs dzirdējām no “Panorāmas”, Latvija sociālo tīklu zvaigznei par šo viesošanos samaksās 30 tūkstošus eiro. Es teiktu, ka tas nav daudz vai kaut kā pārspīlēti, bet uzdotu citu jautājumu – priekš kam?
Lai gan esmu “par” dažāda veida aktivitātēm, lai uzlabotu Latvijas tēlu un piesaistītu investorus un tūristus, jāatzīst, ka es, diemžēl, neredzu, ka caur tādu IShowSpeed, kāds bija Latvijā, kādu cilvēku varētu piesaistīt. No visa video mēs būtībā redzam bērnus, politiķus, to, kā viens bērnu elks uzēd kaut ko Āgenskalna tirgū un piesmej mūsu valsts simbolus. Kā tieši tas varētu veicināt investoru vai tūristu pieplūdumu – es nesaredzu. Toties saredzu daudz ko citu, konkrēti – Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) centienus uzrunāt jauniešu auditoriju. Kā mēs redzam no pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, visspilgtāk – Jelgavā, bet arī citur, tad šī auditorija ZZS visvairāk pietrūkst. Turklāt tagad, kad vienas vēlēšanas ir beigušās, bet Saeimas vēlēšanām aģitācijas periods vēl nav sācies, izdevumi, kas tiek tērēti dažādiem PR pakalpojumiem, netiek ieskaitīti partiju tēriņu “limitos”, tāpēc var izklaidēties pēc sirds patikas. Vienkāršāk runājot, manuprāt, ZZS daļu izdevumu ir nolēmis nosegt no LIAA budžeta, nevis no savas kabatas. Paskaidrošu, kāpēc es tā domāju.
Pirmkārt, jāsāk ar to, ka ziņu virsraksti, ka ekonomikas ministrs Viktors Valainis lidostā sagaidījis IShowSpeed, ir neprecīzi. Ne Valainis viņu sagaidīja, bet kā mēs redzam video 34. sekundē, FBO Rīga privātajā terminālī viņu sagaidīja kāds jauns puisis, kuru sauc Romāns Nozdrins. Protams, ka neviens viņu nepazīst, izņemot tos, kas ir pastrādājuši ministra birojā, piemēram, es. Romāns Nozdrins ar saviem darbiniekiem filmē un montē lielāko daļu video Valaiņa sociālajiem tīkliem, arī brauc reģionālajās vizītēs, arī ministra vizītēs uz dažādiem uzņēmumiem un filmē arī preses konferences pašā ministrijā. Viņš strādā ar visiem zināmākajiem Latvijas influenceriem, pieņemu, ka arī ar Edgaru Bāliņu, kuru mēs redzam tālāk šajā video un, kuram likās laba doma ierakstīt X platformā, ka Romas pāvests, tāpat kā Speed, arī esot stulbu cilvēku elks, tikai viņš neesot jēdzis uzmest salto pie Mildas.
Nozdrins savu uzņēmumu FAM3 ir nodibinājis 2021.gada vidū un līdz gada beigām viņa uzņēmums apgrozīja 12 tūkstošus eiro. Toties 2022.gadā, kad notika Saeimas vēlēšanas, viņš apgrozīja jau 103,7 tūkstošus eiro, vēl gadu vēlāk – 221,7 tūkstošus, bet pērn – 336,6 tūkstošus eiro, nopelnot 81,8 tūkstošus tīrās peļņas. Gan jau viņam ir arī citi klienti, atskaitot ZZS, taču tas, ka šī partija ir viņa, tā teikt, “enkurnomnieks”, ir fakts. Latvijas Zemnieku savienībai viņš pat ir uzdāvinājis 5 eiro, liecina KNAB datu bāze. Ja ar šo informāciju ir par maz, tad vairāk par viņu jūs varat uzzināt masu medijos, precīzāk sakot – medijā. Kurā? Nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai uzminētu – NRA, protams. Ja nelasāt interviju, tad ieskicēšu, ka saruna notiek ne tikai ar Romānu, bet arī ar citu influenceri un Romāna draugu Andreju Černuckiju (Andrew_wawe jeb andrejko.epta). Viņam, cita starpā Instagram ir 5 miljoni sekotāju un, lai cik tas nebūtu dīvaini, pie kontaktiem ir norādīts Romāna uzņēmuma SIA FAM3 e-pasts.
Tātad, ne jau ministrs Valainis sagaidīja slaveno Speed, bet gan Romāns. Tālāk mēs video redzam Valaini un grupiņu jauniešu un bērnu. Kas tie tādi? Tie, kas kaut reizi ir bijuši FBO Riga terminālī, zina, ka nekādi iepriekš nesarunāti bērni un jaunieši tur no zila gaisa nevar parādīties. Bet, normāli – bērnu elku sagaida bērni, visi priecīgi. Tālāk mēs 1:06 minūtē redzam tieši to Andrejko “epta”, izklājam sarkano paklāju, kas, protams, nepieciešams viņa personīgajiem soctīkliem, ne jau nu Latvijas atpazīstamībai.
Ministrs brauc, atgriežas valdības sēdē un mēs pārceļamies uz epizodi Āgenskalna tirgū, kur slavenais strīmeris nogaršo ko viņam neierastu. Piemēram, kūpinājumus no “Līko Smeķa”, marinētus dārzeņus no saimniecības “Vārpas”. Protams, vienošanās, ja tāda ir bijusi ar apmeklējamajiem stendiem, man nav zināma, taču, manurpāt, būtu interesanti uzzināt, kā tieši izvēlēti konkrētie tirgotāji. It kā kūpinājumi un dārzeņi būtu kaut kādi super unikāli produkti, kurus nevarētu izvēlēties arī citās saimniecībās, ne tikai pie Līko Smeķa līdzīpašnieka Erlenda Līkā, kurš vēl 2021.gadā startēja pašvaldību vēlēšanās no Jaunās Vienotības vai no Vārpām, kuras iepriekšējos divos gados bija vienīgā saimniecība, kas varēja piegādāt dārzeņus Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumos. Alus, protams, arī Āgenskalna tirgū pieejams tikai pie valmieriešiem. Lai neabižotu trešo koalīcijas partneri, tad, protams, IShowSpeed satiekas arī ar Progresīvo mēru Viesturu Kleinbergu, kurš bija tiešraidē, bet no gala video ir izņemts, tāpat kā Mairis Briedis. Tikmēr manis pieminēto Romānu baltā T-kreklā ar savu tehniskā nodrošinājuma svītu jūs varat vērot ik uz soļa.
Tālāk pievērsīsimies sadaļai product placement. 12:20 minūtē mēs redzam tīrākā veida azartspēļu reklāmu no vietnes Lucky Latvian, kura logo pašā centrā vēl ir pievilkts tuvāk. Kas ir Lucky Latvian, es nezināju, tāpēc iegāju apskatīties – vietne, kura pati ar azarspēlēm nenodarbojas, bet tikai popularizē citus. Pašā vietnē nav nevienas pašas atsaucītes uz SIA, kam šī vietne pieder, taču interneta dzīles visu zina, tāpēc diezgan droši var teikt, ka uzņēmums, kurš šo pārvalda, pieder Latvijas Golfa federācijas vadītājam Jānim Trēgeram, par kuru vairāk var uzzināt no pietiek.com lasītāja, un Mārtiņam Tannem. Azartspēļu reklāma bez maksas, turklāt vēl bērniem un jauniešiem? Nekad nenoticēšu.
Tālāk video pārceļas uz maizes cepšanas vietu un tā kā tas notiek ar to pašu auto, kas veda viesi un ministru no lidostas, tad te mēs redzam, ka ministra vietu kā Speed blakussēdētājs ieņēmis manis jau pieminētais Romāns. Kurš tad Latvijā cep maizi? Spriežot pēc video, mums ir viens super unikāls maizes cepējs – SIA Graudu Spēks. Uzņēmums pieder Raimondam Biedrītim un Lienei Pundorei. Visu cieņu cepējam Raimondam Biedrītim – īsts meistars, taču viņam pieder vien 10% uzņēmuma, kurš, ja nu kādam bija šaubas, ir reģistrēts Jelgavā un pieder Lienei Pundorei – mūsu ar Viktoru viengadniecei, acīmredzot esam Jelgavas skolas beiguši vienā gadā. Tuvāk, Rīgā, laikam, labi maizes cepēji neeksistē. Liene Pundore strādā Jelgavas novada pašvaldībā par uzņēmējdarbības atbalsta speciālisti, bet pirms tam divus gadus strādāja Valsts ieņēmumu dienestā – tāpēc viņai bija jāiesniedz amatpersonas deklarācija, no kuras mēs redzam, ka viņai ir divi brāļi – Mārtiņš Pundors un Nauris Pundors, abi ierēdņi. Mārtiņš 20 gadus bija nostrādājis Ārlietu ministrijā, diplomātiskajā korpusā, bet Nauris Pundors valsts iestādēs strādā joprojām, arī jau 20 gadus. Viņa deklarācija liecina, ka viņš strādā Valsts Digitālās attīstības aģentūrā (VDAA) un Jelgavas pašvaldībā par iepirkumu komisijas locekli, kā arī darbojas Jelgavas izglītības pārvaldē, kurā strādā arī viņa sieva Dita. Jāsaka, ka pamanīties iesaistīt Jelgavas pašvaldības darbiniekus visur, tostarp IShowSpeed pasākumā, ir jāprot. Bravo, augstākā pilotāža!
Varētu teikt, ka man jau ir apnicis aprakstīt šo kolhozu, bet video ir tikai pusē. Tālāk atkal jāatrgriežas pie product placement risinājuma. Sākoties 18.minūtei, mēs redzam cilvēku lauvas kostīmā, kurš pārstāv… lietuviešu uzkodu zīmolu AHA. Nav īsti skaidrs, vai Latvijā neatradās kāds vietējais našķu zīmols, kuram interesētu tāda liela jauniešu auditorija, un kāpēc tad Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) vispār maksā par lietuviešu zīmola reklāmu? Šis video fragments ir īpaši ievērības cienīgs, jo rosīgie cilvēki bija aizmirsuši, cik jūtīgi ir mikrofoni un klausītāji dzird arī to, kas notiek fonā 18:36 minūtē. Piemēram, kamēr tuvplānā ir lietuviešu našķi, latviešu tehniskie darbinieki spriež par to, ka viens pīpē marihuānu tikai pēc treniņiem un abi nevar saprast, kas smaržo pēc zāles:
“Es točna neesmu sapīpējies. Kaut kas te ož pēc zālītes, bet ne mēs.”
Par tālāko jau viss zināms – Brīvības pieminekļa piesmiešanā piedalās eks-prezidents un zaļzemnieks Raimonds Vējonis, kuru, esmu droša, mēs vēl redzēsim vēlēšanu sarakstos pēc gada. Bet, ja ar šo sveškaunu jums ir par maz, tad varat pārcelties uz video 27.minūti, kur apskatīties, kā uz Latvijas Radio mājas slavenā balkona kāda dāma piedāvā IShowSpeed sajusties kā Prezidentam, jo “speech are happening here when we got the independence and stuff like that”, kamēr galvenais figurants Romāns fonā ēd maizīti.
Video nobeigumā tajā pašā FBO Riga terminālī galvenajam varonim pasniedz viņa sacepto maizīti, bet tālāk terminālī, tāpat kā sagaidīt, arī pavadīt varoni drīkst tikai Romāns.
Kādam varētu likties, ka es pārspīlēju, un, ja tā ir, tad iesaku apskatīties IShowSpeed video arī no Igaunijas un Lietuvas. Ko viņš izmēģināja Igaunijā? Vērtības, kas varētu uzrunāt tūristus un ar, kurām lepojas, visticamāk, visa tauta: sauna, ūdens sports, Bolt Food robots, izbrauciens ar rallija auto un vēl šis tas. Ko piedāvāja Lietuva? Lietuva maksimāli izmantoja īso video tūristu piesaistei: viss sākās ar auksto zupu, pēc tam diska mešana ar olimpieti, pēc tam tautasdziesmas tautu tērpos, TV torņa apmeklējums ar skatu laukumu, cīņas viduslaiku tērpos, gaisa balons un basketbols. Ko Latvijā? ZZS kampaņa par LIAA naudu, no izklaidēm – iespēja palēkāt pa Brīvības pieminekli un apēst varai pietuvināto cilvēku saimniecību pārtiku. Un vēl azartspēļu un zālītes reklāma.
Cita starpā, palicis atklāts jautājums par tehnisko nodrošinājumu – organizēšanu, filmēšanu, transportu… Protams, šo jautājumu es uzdevu gan ministra Valaiņa padomniekam, gan pašam Romānam Nozdrinam, taču viens vienīgs jautājums – kurš maksāja par tehnisko pusi un cik – bija par sarežģītu, lai uz to varētu atbildēt vairāk nekā diennakts laikā. Varbūt tur jāsasauc partijas valdes sēde, lai nolemtu, kā labāk atbildēt vai neatbildēt vispār, taču, ņemot vērā iesaistīto cilvēku skaitu, domāju, ka tas varētu izmaksāt apmēram tikpat, cik samaksāja LIAA galvenajam varonim.
Īpašumtiesības un lemttiesības lielākajos finanšu nozares uzņēmumos ļāva žurnālam Forbes ierindot Maksimu Mališko finanšu nozares veiksminieku topā 40 līdz 40. Lai arī Maksimam vēl nav 40 gadu, savā karjerā viņš jau paguvis daudz.
Publikācijas avots: Forbes Latvija, 2021. gada augusts.
Šī gada 1.ceturksnī Latvijas komercbankas, saskaņā ar Solidaritātes iemaksu likumu valsts budžetā ir iemaksājušas virs 30 miljoniem eiro. Visvairāk samaksājusi Swedbank, kura, iebilstot pret šo normu, vērsusies Satversmes tiesā.
Latvijas banku gada pārskati liecina, ka bankas centušās palielināt savus kredītportfeļus vēl pērn, kad valdība visu gadu sprieda par Solidaritātes iemaksu likumu un gada nogalē to arī pieņēma. Tā, pērn pusei no 14 Latvijas komercbankām (ieskaitot filiāles) pusei kredītportfeļa pieaugums bija mērāms virs 20%. Dažām bankām šie rādītāji bija iespaidīgi: Reģionālā investīciju banka palielināja savu kredītportfeli par 57%, Bigbank par 33,4%, Industra bank – par 28%. “Mēs šo iemaksu nemaksājam, jo mums ir liels pieaugums, bet arī kredītportfeļa bāze nav tik liela. Protams, ja bankai ir miljardu eiro liels kredītportfelis, tik lielu pieaugumu sasniegt nav iespējams,” norāda Industra bank īpašnieks Jurijs Adamovičs.
Lai arī skandināvu bankām tādi pieaugumi nav un dažām kredītportfeļi ir saglabājušies teju nemainīgi, Swedbank tomēr pērn bija izdevies audzēt kredītportfeli par 9%, kas, ņemot vērā summu naudas izteiksmē, ir ievērības cienīgs rezultāts. Swedbank kredītportfelis pērn sasniedza 4,6 miljardus eiro.
Sākot ar šo gadu, bankām solidaritātes iemaksas jāveic katru ceturksni. Iemaksu apjoma formula ir tik sarežģīta, ka reti kurš bankas vadītājs to spēj paskaidrot, faktiski katra banka to pati aprēķina, pati sev piemēro un deklarē Valsts ieņēmumu dienestā. Bankas var iegūt atlaidi, ja kreditēšanas pieaugums pārsniedz IKP pieaugumu. Tomēr interesanti, ka kreditēšana ir reāla, bet pieauguma tempus rēķina nevis pēc faktiskā IKP pieauguma, bet pēc Finanšu ministrijas (FM) prognozes faktiskajās cenās, kāda iestrādāta 2025.gada budžetā tad, kad to pieņēma 2024.gada nogalē. Šī prognoze faktiskajās cenās ir 5,9%.
Visu 2024.gadu politiķi pieturējās pie prognozes par IKP pieaugumu, taču, apkopojot informāciju, Centrālā statistikas pārvalde (CSP) sarēķināja, ka IKP pērn ir samazinājies, nevis pieaudzis. Jau šī gada sākumā, piemēram, Finanšu nozares asociācijas (FNA) vadītājs Uldis Cērps brīdināja, ka FM prognoze ir pārāk optimistiska. Tagad, beidzoties 1.ceturksnim, redzam, ka 1.ceturksnī IKP pieaugums faktiskajās cenās bijis 4,5%, tomēr, aprēķinot banku solidaritātes iemaksas, par pamatu, kuru vēlāk reizina ar dažādiem koeficientiem, ir jāizmanto 5,9% prognozētais pieaugums.
Tādējādi izveidojusies absurda situācija, kurā bankām, aprēķinot solidaritātes iemaksas, tās rēķina, nevis pēc faktiskajiem datiem katra ceturkšņa beigās, bet gan, saskaņā ar FM iepriekšējā gadā paaugstināto prognozi visam gadam. “Šādas sistēma nozīmē, ka bankas maksās šo iemaksu arī tad, ja faktiskais IKP būs negatīvs,” norāda SEB Bankas Korporatīvās komunikācijas vadītāja Lita Juberte-Krūmiņa. SEB banka par šī gada 1.ceturksni solidaritātes iemaksās samaksāja 9,5 miljonus eiro, bet par 2.ceturksni paredz maksājumu 8,1 miljonu eiro apmērā.
Solidaritātes iemaksu likums nosaka, ka bankas, izpildot noteiktus pieauguma kritērijus, var iegūt un piemērot šī “nodokļa” atlaides. Lai iegūtu atlaidi 100% apmērā, IKP pieauguma prognoze ir jāreizina ar koeficientu 2,5, bet vismazākā atlaide 25% apmērā ir iegūstama, to reizinot ar koeficientu 1,75. Attiecīgi, lai banka varētu iegūt 100% atlaidi, tai bija jākāpina kredītportfeļa apjoms par 14,75%, bet, lai iegūtu 25% nodokļa atlaidi, kredītportfelim bija jāaug vismaz par 10,33%. Ja FM būtu iestrādājusi reālistiskāku prognozi, teiksim, 4,5%, augstākminētie skaitļi atlaides iegūšanai būtu 11,25% (100% atlaidei) un 7,8% (25%) atlaidei. Taču šobrīd pat 10% kredītportfeļa pieaugums tiek pielīdzināts nullei. Swedbank ir vērsusies tiesā tieši par atlaides piemērošanas metodiku. Swedbank uzskata, ka apstrīdētā norma vienādi attiecas uz kredītiestādēm, kuras atrodas atšķirīgā situācijā – proti, uz vienām, kas Latvijas rezidentiem izsniegušas aizdevumus lielā apjomā, un uz citām, kas to darījušas ievērojami mazāk. Likumdevējs esot noteicis neizpildāmu kritēriju solidaritātes iemaksas atlaides saņemšanai. Tādējādi apstrīdētā norma pārkāpjot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu.
Mazāk par citām skandināvu bankām, iemaksājusi Luminor banka, atzīstot solidaritātes nodokļa izdevumus 800 tūkstošu eiro apmērā. Luminor bankas vadītāja vietniece Latvijā Gita Juršāne norāda, ka bankas kredītportfelis Latvijā ir stabils – 2024. gada beigās aizdevumi klientiem sasniedza 2,8 miljardus eiro, kas bija līdzvērtīgs apjoms kā 2023.gada beigās. “Līdz ar pakāpenisko Euribor likmes kritumu pieauga iedzīvotāju interese par sava mājokļa iegādi vai būvniecību, attiecīgi pieauga mājokļu kreditēšana un palielinājās gan darījumu skaits, gan darījumu summa. Gada pēdējā ceturksnī Luminor no jauna izsniegto mājokļu kredītu apmērs Latvijā divkāršojās, salīdzinot ar gadu iepriekš. Vienlaikus visos segmentos notika aktīva kredītu atmaksa, kā rezultātā kopējais kredīprortfelis saglabājās nemainīgs,” norādā Juršāne.
Tikmēr Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš uzsver, ka jebkādas iepriekš neprognozējamas nodokļu izmaiņas paaugstina riskus investoriem, tāpēc šādu normu ieviešana samazina Latvijas iespējas piesaistīt Investīcijas nākotnē. “Centieni ar nodokļu palīdzību “vadīt” atsevišķu uzņēmumu vai nozaru darbību vienmēr rada neprognozējamas sekas. Tāpēc labi pārvaldītas valstis ar ilgu tirgus ekonomikas pieredzi parasti atturas no šādiem pasākumiem, nosakot vienādas nodokļu likmes visām nozarēm. Mēģinājumi uzņēmumu vietā izdomāt, cik tiem ir jāpalielina vai jāsamazina darbība, ir pārmērīga valsts iejaukšanās ekonomikā, to dēvē arī par ekonomikas mikromenedžmentu. Šāda politika nav raksturīga attīstītām tirgus ekonomikām. Šādus lēmumus nosaka politiskā, nevis ekonomiskā loģika. Bet vēlētājus ir vieglāk piesaistīt ar vārdiem – “es paņēmu no bankām desmitiem miljonu”, nevis “es īstenoju nodokļu politiku, kas veicina straujāku ekonomikas izaugsmi ilgākā laikā”.
Tikmēr FM gan viss rit pēc plāna. “Jāsecina, ka solidaritātes iemaksa tiek avansā maksāta tādā apjomā kā līdz šim plānots. Tātad viss noris pēc plāna un ir vairāki solidaritātes iemaksas maksātāji,” saka FM Komunikācijas departamenta direktora vietniece Zaiga Dziļuma. Matemātiski gan tā nesanāk – pērn, pieņemot šo likumu, politiķi teica, ka 2025.gadā plānos šādā veidā iekasēt 93 miljonus eiro, kas būtu 23 miljoni eiro ceturksnī.
Finanšu ministrijai nākot klajā ar ideju atcelt likumā noteikto liegumu privatizēt “Latvenergo” un “Latvijas Valsts meži” atkal tiek aktualizēts jautājums par referenduma organizēšanu, lai šos uzņēmumus privatizēt nevarētu. Daži debašu karstumā pat kļūdaini atgādina, ka reiz šis jautājums, balsojot tautai, izlemts. Tiesa, apgalvojumi, ka tauta jau liegusi privatizēt “Latvenergo” un nekas tāds tādēļ vairs nav iespējams, un tas, ka referendums varētu to liegt nākotnē, patiesībai neatbilst.
Jautājums par “Latvenergo” privatizēšanu ar zināmu regularitāti politiķu dienaskārtībā parādās jau kopš aizvadītā gadsimta nogales. 2000. gadā ideja atkal tika aktualizēta un pat virzīta tik tālu, ka procesā iejaucās tauta, kas nevēlējās pieļaut energogiganta privatizāciju. Vēlētāji iesniedza savu likumprojektu, kas noteica, ka “Latvenergo” kā valstiski svarīgs tautsaimniecības objekts nav privatizējams un visas “Latvenergo” akcijas pieder valstij. Pakļaujoties vēlētāju spiedienam, Saeima šo likumprojektu 2000. gada augustā apstiprināja galīgajā lasījumā. Ja tautas priekšstāvji nebūtu ieklausījušies vēlētāju gribā, būtu jārīko referendums, ko tolaik bija daudz vienkāršāk izdarīt zemāka tam nepieciešamo vēlētāju parakstu sliekšņa dēļ.
Arī pēc Saeimas 2000. gada lēmuma jautājums “Latvenergo” privatizāciju sabiedrības un politiķu apspriesto jautājumu sarakstā parādījies vairākkārt. Laikam ritot, diskusijās par to aizvien biežāk izskanēja atgādinājumi, ka “Latvenergo” nav pakļaujams privatizācijai, jo to savulaik liegusi tauta.
Taču šāds apgalvojums ir kļūdains, pat ņemot vērā to, ka referenduma rīkošanai nepieciešamais parakstu skaits patiešām bija savākts un lēmējvara apstiprināja tautas iesniegtu likumprojektu.
Gunārs Kusiņš, kas 2000. gadā vadīja Saeimas Juridisko biroju, bet no 2014. līdz 2024. gada septembrim bija Satversmes tiesnesis, atgādina: “Satversmes izpratnē šo likumprojektu nebūtu pareizi uztvert kā tautas iesniegtu. Tīri terminoloģiski un terminu izpratnes nolūkā to būtu jāuzskata par tautas vienas desmitās daļas iesniegtu likumprojektu”.
Tiesību eksperts atgādina, ka Satversmes autori tiesības parlamentā iesniegt likumprojektu paredzējuši vienai desmitajai daļai vēlētāju, bet citā pantā paredzējuši, kāda ir priekšlikuma izskatīšanas kārtība. Proti, ja Saeima vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu pieņem, tad tautas nobalsošana nenotiek.
“Tas ir plaši iegājies izteiksmes veids, ka tie ir tautas iesniegti likumprojekti, bet Satversmes sistēmā tas tiek nodalīts. Tauta runā caur tautas nobalsošanu, bet viena desmitā daļa vēlētāju ir cits, skaitliski mazāks kopums,” saka G. Kusiņš.
Līdzīgi 25 gadus senajiem notikumiem, arī tagad vieni no skaļākajiem iebildējiem “Latvenergo” privatizācijai ir Latvijas Zemnieku savienība jeb Zaļo un zemnieku savienība (Zaļo un Zemnieku savienība tika izveidota nākamās, 8.Saeimas vēlēšanām, bet tagad partiju ceļu šķīrušies, kas netraucēja “zemniekiem” juridiski saglabāt nosaukumu ZZS). Tolaik par “Latvenergo” privatizēšanu tai nebija iespējas lemt, jo 7.Saeimā partiju neievēlēja, taču tagad tā, ir koalīcijas partija, un tās balss ir dzirdama vēl skaļāk.
Izskaņot ziņām par Finanšu ministrijas ieceri, ZZS izplatīja paziņojumu, kurā “kategoriski iebilst pret Finanšu ministrijas ieceri biržā pārdot daļu no Latvijai stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem – “Latvenergo” un “Latvijas Valsts meži”. “ZZS uzskata, ka lemt par valsts stratēģiski svarīgu uzņēmumu iespējamu privatizāciju varētu tikai referenduma ceļā, aicinot Latvijas cilvēkus izteikt viņu viedokli.”
Taču pat referendums, kurā tauta liegtu privatizēt kaut daļu no kāda valsts uzņēmuma, negarantē, ka dažus gadus vēlāk tautas gribu negroza Saeima.
Jautājumu par referendumu efektivitāti jau 2000. gadā, pirms referenduma nepieciešamību, pieņemot tautas iesniegto likumprojektu, novērsa Saeima, izdevumā “Jurista Vārds” un “Latvijas Vēstnesis” aplūkoja Satversmes tiesas tiesnesis (2000. – 2010.) Juris Jelāgins.
Pirms 25 gadiem (un kopš tā laika šajā ziņā nekas nav mainījies) formāli nebija nekādu liegumu, kas Saeimai kaut nākamajā dienā pēc referendumu neļautu pieņemt referendumā paustai tautas gribai pretēju likumu. Šķēršļi šādai potenciālai rīcībai ir tikai principi, kas iekalti Satversmes 1.pantā – Latvijas ir neatkarīga demokrātiska republika.
Turklāt nevar noliegt, ka šāda vēršanās pret referendumā paustu tautas gribu ideju atbalstošajiem politiskajiem spēkiem varētu būt liktenīga.
Taču, saskaņā ar J. Jelāgina redzējumu, jau nākamajai pēc referenduma Saeimai būtu visas tiesības virzīt tautas gribai pretēju likumprojektu. “Šāda nostādne izriet arī no pašas nobalsošanas būtības – tauta iejaucas tāpēc, ka Saeima nav pienācīgi tikusi galā ar saviem ienākumiem. Tādējādi tauta nobalsošanai nodotajā jautājumā faktiski izlabo Saeimas pieļautās neprecizitātes, turpretī jaunā Saeima nav saistīta ar šādu tautas gribu,” sprieda J. Jelāgins.
Šim vēsturiskajam vērtējumam piekrīt arī bijušais Valsts prezidentu padomnieks tiesību politikas jautājumos, Latvijas Universitātes asociētais profesors Jānis Pleps. “Piekrītu, ka tautas gribas izteikums ir juridiski saistošs vai vērā ņemams līdz nākamajam tautas gribas izteikumam. Saeimas vēlēšanas arī ir tautas gribas izteikums”, saka J. Pleps un piebilst, ka Latvijā nav diskutēts par to, kāds “derīguma termiņš” piemērojams referendumā paustai tautas gribai.
“Mums ir tradīcija, ka tā pati Saeima nevar atgriezties pie tā jautājuma. Tas būtu juridiskais aspekts. Politiskais – cik ilgi tautas griba tiek respektēta. Te var būt runa arī par to, kāda bijusi partiju retorika pirms vēlēšanām, kādi bijuši solījumi vēlētājiem. Ja atgriežas pie šī jautājuma, tad jārēķinās ar politiskajām sekām – daļa pilsoņu varētu vēlēties par to izteikties. Latvijas praksē nav izstrādāta pieeja, cik reizes var, vai nevar atgriezties pie jautājuma, par ko ir runājusi tauta,” saka J. Pleps un piebilst, ka dažās valstīs referenduma lēmumiem ir noteikts “derīguma termiņš”. Vienlaikus viņš norāda, ka nav daudz tik noturīgu vienošanos starp politiskajām partijām kā par “Latvenergo” neprivatizēšanu.
Lai kāda tā arī būtu, ir vasara un šis ir atvaļinājuma laiks, kurā atslēgties no darbiem un smelties enerģiju nākamajam periodam. Taču mēs to nemākam vai nevaram atļauties, liecina pētījums.
Vairums jeb 86 % Latvijas strādājošo atzīst, ka atvaļinājuma laikā atbild uz telefona zvaniem, kas saistīti ar darbu, turklāt 37 % to dara vienmēr, ja kāds zvana, liecina “Tele2” sadarbībā ar “Norstat” veiktās aptaujas dati. Tikmēr tikai 14 % strādājošo norāda, ka viņi nekad neatbild uz zvaniem, kas saistīti ar darbu.
Gandrīz puse jeb 48 % strādājošo neatslēdz paziņojumus darba e-pastiem vai uzņēmuma iekšējiem čatiem arī atvaļinājuma laikā, tādējādi turpinot saņemt informāciju par darbā notiekošo.
“Darba un privātās dzīves balanss ir viens no būtiskākajiem aspektiem, lai darbinieks būtu produktīvs un sniegtu maksimālu pienesumu uzņēmumu mērķu sasniegšanai. Nenoliedzami ir dažādas krīzes situācijas, kad atvaļinājuma laikā nākas pieslēgties kādam darba jautājumam, tomēr svarīgi ir spēt novilkt robežas un respektēt tās – tas attiecas gan uz pašu darbinieku, gan darba devēju un kolēģiem,” stāsta “Tele2” personāla vadītāja Aija Bite-Ozere.
Aptaujas dati rāda, ka 33 % strādājošo spēj atslēgties no darba jau pirmajās atvaļinājuma dienās, savukārt 24 % tas izdodas tikai pēc vairākām dienām. 26 % strādājošo norāda, ka viņiem ir grūtības pilnībā atslēgties no darba, bet 17 % pat atzīst, ka to nespēj vispār – viņi turpina risināt ar darbu saistītus jautājumus arī atvaļinājuma laikā. Visbiežāk nespēju atslēgties un pilnvērtīgi atpūsties atzīst tie, kas ieņem vadītāju amatus.
Aptauja sadarbībā ar “Norstat” veikta šī gada jūnijā, aptaujājot 1001 respondentus vecumā no 18 gadiem līdz 74 gadiem.
Arī pērn veikts pētījums liecināja par daudzu mūsu līdzpilsoņu neveselīgu nodošanos darbam.
Pēc “NielsenIQ” 2024.gadā veiktā pētījuma datiem 14% Latvijas, 15% Lietuvas un 9% Igaunijas iedzīvotāju šovasar bija plānojuši strādāt bez atvaļinājuma. Novērots, ka atteikties no atpūtas ir nolēmuši vairāk vīriešu nekā sieviešu. Visizteiktāk šī tendence Latvijā vērojama 20-24 gadus vecu cilvēku vidū, no kuriem siltajā gada sezonā no atvaļinājuma grasās atteikties ceturtā daļa. Salīdzinot pilsētas, visbiežāk strādāt bez atvaļinājuma izvēlējušies iedzīvotāji ārpus Rīgas.
Organizāciju psihologs Reinis Lazda darba devējiem tolaik atgādināja, ka ir svarīgi noskaidrot cēloni darbinieku lēmumam neizmantot atvaļinājumu. “Ir būtiski saprast, kāpēc cilvēks izvēlas atteikties no atvaļinājuma – tā var būt vēlme nopelnīt vairāk, darbinieka vai darba devēja nespēja efektīvi plānot darba uzdevumus vai pat nepārliecinātība par savu vērtību, ja cilvēkam šķiet, ka viņš ir nozīmīgs tikai tad, kad ir darbā,” komentēja psihologs.
2022.gadā veikts pētījums prognozēja, ka līdz 2030.gadam Latvijā varētu būt jau pieci “vienradži” jeb uzņēmumi, kuru vērtība sasniegusi miljardu USD. Aizritot trim gadiem, mums joprojām ir tikai viens, taču – lai šim mērķim tuvotos, Latvijas biznesa enģeļu tīkla biedri Latvijā reģistrētos iespējkapitāla fondos Buildit VC un Outlast Fund kopīgi ieguldījuši 500 tūkstošus eiro.
Iespējams, ka šis – Latvijai gana ievērojamais finansējums līdz fondiem nonācis šopavasar notikušajā ekspertu diskusijā “Vai vienradžus var audzēt fermās?” gūto secinājumu dēļ. Viens no tiem: Lai Latvijā attīstītos veiksmīgi jaunuzņēmumi, tostarp arī tādi, kuru tirgus vērtība sasniegtu miljardu USD, nepieciešams pieejamāks finansējums.
“Šis ir būtisks solis Latvijas jaunuzņēmumu ekosistēmas attīstībā. Latvijas biznesa enģeļu tīkls (LatBAN) uzskata, ka eņģeļinvestoriem nav jāstāv malā, mums ir aktīvi jāveido vide, kurā paši investējam. Ar 500 000 eiro ieguldījumu Buildit un Outlast fondos mēs ne tikai uzticamies divām komandām, kuras augstu vērtējam, bet arī investējam nākamajā Latvijas inovāciju paaudzē. Mēs bieži runājam par plaisu starp eņģeļiem un iespējkapitāla fondiem, šī ir iespēja šo plaisu mazināt. Mēs ticam līdzfinansēšanai, kopīgai pieredzes apmaiņai un atbildībai. Spēcīgas ekosistēmas balstās uz saskaņotām interesēm. Un saskaņa rodas tad, kad visiem ir ko zaudēt,” saka Ģirts Līcis, LatBAN valdes priekšsēdētājs un eņģeļinvestors.
Tiesa, uz tikai šogad Latvijas jaunuzņēmumu piesaistīto finanšu fona, šis pusmiljons kādam varētu nešķist ievērojama summa. Šī gada lielākajos finanšu piesaistes raundos jaunuzņēmumi piesaistījuši 69, 45 miljonus eiro, bet pārliecinoši lielāko daļu 62 miljonus jeb 89,3 % jūnijā ieguvis Latvijas vēja enerģijas robotikas jaunuzņēmums Aerones.
Globālajai vēja enerģijas nozarei turpinot attīstīties, nav izslēgts, ka tieši Aerone varētu kļūt par Latvijas otro “vienradzi”. Uzņēmums 2024.gadā no Eiropas Inovāciju fonda saņēma 4 miljonu eiro dotāciju, bet 2023. tas spēja piesaistīt 30 USD vērtas investīcijas.
Otrs šogad investīciju piesaistes ziņā veiksmīgākais uzņēmums bija ar mākslīgo intelektu uzlabota prasību pārvaldības platforma inženieriem, kas izstrādā rūpniecības produktus, Trace.Space. Tas piesaistījis četrus miljonus USD un šajā investīciju raundā piedalījās arī daļu no LatBAN 500 tūkstošiem saņēmušais Outlast Fund.
Trešais veiksmīgākais – nanopārklājumu jaunuzņēmums Naco Technologies gada sākumā piesaistīja 2,5 miljonus eiro.
Pateicoties Aerones, septiņu gadu laikā šis jaunuzņēmumiem jau tagad ir trešais veiksmīgākais gads un nav izslēgts, ka kļūs par otru veiksmīgāko. Pagaidām tas ir 2022.gads, kad Latvijas jaunuzņēmumi piesaistīja 84,8 miljonus eiro. Nepārspēts visticamāk paliks 2021.gads, kad jaunuzņēmumi piesaistīja 259,4 miljonus eiro. Gandrīz pusi 2021.gadā, kļūstot par pirmo un pagaidām vienīgo Latvijas “vienradzi” piesaistīja Printful (apvienojoties ar Printify, kļuva par Fyul).
Baltijas valstīs pašlaik ir 13 “vienradži”, desmit no tiem ir Igaunijas. Un tas attainojas arī jaunuzņēmumu piesaistītajās investīcijās. Tikai pēdējos divos gados Igaunijas jaunuzņēmumi piesaistījuši 449 miljonus eiro (Latvija pēdējo sešu gadu laikā – 443,7 miljonus eiro). Eksperti vērtē, ka šis fenomens saistīts ar Igaunijas pirmo vienradzi Skype, kurā radās jauni, ambiciozi eksperti un uzņēmumi. Gandrīz katrā strauji augošā Igaunijas jaunuzņēmumā strādājot kāds ar pieredzi Skype.
Arī Lietuvā, kurā ir divi “vienradži”, jaunuzņēmumiem finansējums ir krietni pieejamāks. Tā 2024.gadā tie piesaistīja 128 miljonus eiro, bet šī gada pirmajos sešos mēnešos jau 167,7 miljonus eiro.
Protams, nevar izslēgt, ka mūsu kaimiņu jaunuzņēmumu veiksme finanšu piesaisstē ir saistīta ne tik daudz kā ar naudas pieejamību un jaunuzņēmjumu skaitu, bet ar apņēmīgu cilvēku skaitu, ideju piemērotību monetizācijai un jaunuzņēmumu iemaņām. Igaunijā pašlaik ir vairāk nekā 1400 jaunuzņēmumi, Lietuvā 1000, bet Latvijā 626.
Tā saucas Bitchat un ir balstīta uz “Bluetooth mesh network” (Bluetooth režģa tīkls) tehnoloģiju.
Twitter līdzdibinātājs Džeks Dorsijs izstrādājis jaunu ziņojumapmaiņas lietotni, kurai, pēc viņa teiktā, nav vajadzīgs interneta pieslēgums vai telefona numurus. Tas, acīmredzot, atspoguļo uzņēmēja aizraušanos ar decentralizētām tehnoloģijām, raksta Inc.com.
Svētdien Dorsijs vietnē X rakstīja, ka viņš nedēļas nogalē pētījis “Bluetooth mesh tīklus” – tehnoloģiju, kas ļauj ierīcēm savā starpā sazināties bez Wi-Fi vai citas interneta infrastruktūras. Pēc tam viņš publicēja GitHub saiti uz projekta Bitchat tehnisko aprakstu. Tajā lietotne aprakstīta kā rīks “īslaicīgai, šifrētai saziņai bez atkarības no interneta infrastruktūras, padarot to izturīgu pret tīkla traucējumiem un cenzūru”.
Ierīces, kas darbojas Bluetooth mesh tīklos, parasti sazinās noteiktā fiziskā attālumā – parasti līdz dažu simtu pēdu (~100 m) rādiusā. Šī tehnoloģija ir īpaši noderīga, meklējot draugus mūzikas festivālā, kad Wi-Fi ir pārpildīts vai nedarbojas, kā arī glābšanas dienestiem ārkārtas situācijās. Tāpat norādīts, ka ierīču kopumii, izmantojot Bitchat, teorētiski var pārsūtīt signālu lielākā attālumā nekā parasts Bluetooth savienojums.
Bitchat ziņojumu īslaicīgums to padara līdzīgu šifrētām lietotnēm kā Signal, Telegram un WhatsApp, kur lietotāji var iestatīt ziņojumu automātisku dzēšanu pēc noteikta laika. Dokumentā teikts, ka reģistrācija vai telefona numurs nav nepieciešami – katrai lietošanas reizei tiek ģenerēts nejaušs lietotāja identifikators (peer ID). Beta versija jau sasniegusi 10 000 lejupielāžu limitu pēc tam, kad Dorsijs padarīja to pieejamu caur Apple TestFlight.
Atšķirībā no WhatsApp, Bitchat ir pilnīgi jauns projekts, kurš nav atkarīgs no mātesuzņēmuma noteikumiem un politikām. (WhatsApp pieder Meta.)
Šis ir jau trešais Dorsija mēģinājums radīt decentralizētu projektu. 48 gadus vecais uzņēmējs ir finanšu tehnoloģiju giganta Block izpilddirektors. Block pieder vairāki mazāki uzņēmumi, piemēram, Cash App un Square. Dorsijs ir Bitcoin piekritējs, un Block ir viens no lielākajiem šīs kriptovalūtas turētājiem pasaulē – ar vairāk nekā 8 000 BTC (aptuveni 900 miljoni dolāru) savā bilancē.
Dorsijs arī palīdzēja izveidot decentralizēto sociālo tīklu Bluesky, kas lietotājiem ar programmēšanas prasmēm ļauj veidot savus tīklus uz kopīgas infrastruktūras – AT Protocol. 2024. gadā Dorsijs pameta Bluesky valdi domstarpību dēļ par tā virzienu, īpaši satura moderācijas jautājumos. Un, protams, Dorsijs ir plaši pazīstams kā Twitter līdzdibinātājs 2006. gadā.
Ja jūs vēlaties uzreiz izmēģināt Bitchat, būs jāpagaida. Lietotne vēl nav gatava pilnvērtīgai palaišanai. Pirmdien Dorsijs piebilda nākamajā ierakstā, ka Bitchat pašlaik ir “pārskatīšanā”.
Raksts tulkots ar mākslīgā intelekta rīku un nav rediģēts.
Kompānija “SOAAR” 2020.gada nogalē izstrādāja Elektronisko tiešsaistes vēlētāju reģistru (ETVR sistēma), ar kura palīdzību tika nodrošinātas 2021.gada pašvaldību vēlēšanas un 2022.gada Saeimas vēlēšanas. Prokuratūra izmetusi miskastē pierādījumus un apgalvo, ka ETVR neeksistē.
Bija noslēgušās 14. Saeimas vēlēšanas, saskaitītas balsis un jaunā Saeima sanāca uz pirmo sēdi 2022.gada pirmajā novembrī. Tieši pēc nedēļas ar Iekšējās drošības biroja (IDB) inspektores Kristīnes Kirilovas lēmumu tika uzsākts kriminālprocess par krāpšanu, kurā apgalvots, ka uzņēmums SIA “SOAAR”, nav izstrādājis ETVR sistēmu. Kā tad tā – vēlētāju reģistrs, ar kuru divus gadus pēc kārtas vēlēšanu iecirkņu darbinieki reģistrēja atnākušos vēlētājus, pēc prokuratūras domām, nepastāvot. Kaut kāds Šrēdingera reģistrs…
Lai novērtētu procesu, vēlēšanās iesaistītās valsts iestādes pēc vairākiem mēnešiem valsts nolēma pasūtīt neatkarīgu vērtējumu par ETVR sistēmas darbību Saeimas vēlēšanās. Tā, samaksājot 300 tūkstošus eiro, divreiz vairāk, nekā izmaksājusi pati ETVR sistēma, valsts noalgoja auditorkompāniju E&Y un minēto vērtējumu pasūtīja. Seši cilvēki – E&Y partneris Nauris Kļava, E&Y direktore Tehnoloģiju un kiberdrošības jautājumos ar CGEIT, CISM un PRINCE2 sertifikātiem Rudīte Spriņģe, tolaik E&Y IT auditore ar ISTQB testētāja sertifikātu Anete Katrīna Rezevska, E&Y IT auditors un IT arhitekts Mārtiņš Pakulis un vēl divi atbilstības speciālisti – veica auditu un gadu pēc kriminālprocesa uzsākšanas, paziņoja savu verdiktu: ETVR sistēma ir lieliska, proti, no 137 prasībām, kas tika analizētas, 125 faktori pilnībā atbilst prasībām, 2 faktori daļēji atbilst, 10 faktori netika pārbaudīti tehnisko ierobežojumu dēļ. Neatbilst – 0.
Arī Ministru kabinets 2023.gada vidū, atšķirībā no IDB un prokuratūras, ETVR sistēmu atrada un tiesību akta 23-TA-1417 anotācijā aprakstīja, ka ETVR sistēma valstij ir kritiski svarīga un nozīmīga, tās izmantošana Saeimas vēlēšanās ir bijusi sekmīga un turpmāk vēlēšanu organizēšana nav pieļaujama bez ETVR sistēmas. Faktiski ar šo tika pamatota nepieciešamība pārdalīt naudu jaunam, daudz dārgākam iepirkumam. Jāpiebilst, ka bez ETVR sistēmas vēlēšanas nevarētu notikt, tas fiziski nebūtu iespējams.
E&Y ziņojumā ietvertās 11 lappuses IDB lasīja trīs mēnešus, un nolēma, ka tāds atzinums neiet kopā ar iecerēto krimināllietu. Tāpēc 2024.gada 20.februārī Noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā izmeklēšanas prokuratūras prokurore Džena Andersone ar pildspalvu uz atzinuma pirmās lapas uzrakstīja, ka E&Y bija pievienots kādai PMLP atbildei uz prokuratūras pieprasījumu, tomēr neesot attiecināms uz pieprasīto, tāpēc atzinums ir novirzāms uz arhīva lietu.
Šķiet, bez eksperta atzinuma lieta varētu nesanākt, – laikam padomāja IDB un nolēma pasūtīt citu atzinumu. Pie SOAAR tiešā konkurenta SIA “ZZ Dats” darbinieka 25 gadu garumā Edgara Savčenko, kurš, ak, kāda sakritība, nupat bija sācis strādāt Ģenerālprokuratūrā. Savčenko sāka darbu prokuratūrā 2023.gada maijā, liecina ieraksts viņa LinkedIn profilā un arī inspektore uzdevumu uzrakstīt atzinumu viņam deva tajā pat maijā. Savčenko vienpersoniski sagatavoja atzinumu, ka ETVR sistēma neeksistē un tā patiesībā esot cita sistēma – “Balsis”.
Uzziņai: Izgriezumā minētā sistēma Balsis pilda pavisam citas funkcijas, piemēram, biļetenu maketēšanas sistēma, publicitātes portāls utml. ETVR sistēma var strādāt vai nu kopā ar sistēmu “Balsis” vai atsevišķi.
Lieta izskatījās gandrīz vai sakārtota, bet, ak, tavu neražu, izrādās visa nozare ar Latvijas Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju asociāciju (LIKTA) priekšgalā piešķīrusi “SOAAR” izstrādātajai sistēmai augstāko novērtējumu IT nozarē – “Platīna peli” vēl pēc 2021.gada pašvaldību vēlēšanām. Nozares balvu vēl it kā varētu noslēpt, taču gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), gan Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), kas iesaistītas sistēmas izstrādes procesā, paslavēja paši sevi un palepojās ar sasniegumu un “Platīna peli” savās mājaslapās.
Laikam ejot, “ballītes vaininieks”, SIA “SOAAR” līdzīpašnieks Renārs Kadžulis vāca pierādījumus: publikācijas, balvas, atzinumus, protokolus, saistītus tiesību aktus, lūdza nopratināt iesaistītos CVK, pašvaldību u.c. darbiniekus, ko iesniedza IDB 2023. gada augustā, novembrī un decembrī, bet, šķiet, tas bija vispār ārpus jebkāda IDB inspektores Kirilovas plāna vai, iespējams, pasūtījuma. Viņa pie šīs sarežģītās lietas acīmredzot strādāja caurām naktīm – kā gan citādi varētu izskaidrot faktu, ka savu lēmumu noraidīt Kadžuļa rakstveida pierādījumus, ko viņš nosūtīja 17.augusta pulksten 23:07, Kirilova jau bija elektroniski parakstījusi nākamās dienas, 18.augusta pulksten 8:44?
Lieta bija savārstīta un izmeklētāja to nodeva prokurorei Dženai Andersonei, kura, izpētot, vai lietā nav palicis nekā lieka, nodeva to tiesai pērn 29.maijā un varēja pārstāt vajāt “SOAAR”. Tomēr nevarētu teikt, ka Šrēdingera reģistrs pārstāja vajāt pašus izmeklētājus – piemēram, trīs mēnešus vēlāk, septembrī, Augstākās tiesas senatore un Centrālās vēlēšanu komisijas locekle Marika Senkāne savā rakstā portālā Delfi atzina, ka, pateicoties ETVR informācijas sistēmai Latvija ir kļuvusi unikāla visā Eiropas Savienībā, jo nevienā citā valstī nav tika modernas un efektīvas informācijas sistēmas vēlēšanu organizēšanai kā Latvijā.
“Jaunieši tikai sociālajos tīklos runā par zaļu dzīvesveidu, mūsu veikalā viņus neredz,” saka Eco Baltia Vide valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts. Gada sākumā viņa vadītais uzņēmums atvēra veikalu “Lab!”, kurā pieejamas iepriekšējo saimnieku izmestas, bet uzņēmuma meistaru atkal saremontētas elektropreces. Pasaulē tas ir miljardiem vērts bizness.
Aizbalts stāsta, ka veikala vidējais pircējs ir apmēram 50 gadus vecs vīrietis, kas vēl piedzīvojis padomju laikus, apzinās lietu vērtību un saprot, ka salabota ierīce nav sliktāka par jaunu.
Remontējamās ierīces, kurām remonts bieži vien pat īsti nav vajadzīgs, uzņēmums gūst elektrotehnikas savākšanas punktos un speciālajām lietotās elektrotehnikas kastēm iepirkšanās centros. Lūkojoties uz joprojām lietotajām ierīcēm, uzņēmums apsvēra domu, ka varētu tās izdalīt saviem darbiniekiem, jo roka necēlās šīs ierīces pārsūtīt pārstrādei – sadalīšanai reizinātājos. “Mums vienā brīdī sāka šķist dīvaini, ka mums ir pienākums visu elektroniku pārsūtīt uz pārstrādi, mums gribējās darīt kaut ko jēdzīgāku,” saka Aizbalts.
Tā radās ideja par darbnīcas iekārtošanu un veikala atvēršanu. Arī Valsts vides dienests apliecinājis, ka šādi rīkojoties, uzņēmums turpinās tam ar likumu uzlikto pienākumu par elektrotehnikas savākšanu un pārstrādi.
Veikala un darbnīcas izveidē uzņēmums investēja 80 tūkstošus un daļu no šīs summas tika segta no LIFE integrētā projekta “Atkritumi kā resursi Latvijā – Reģionālās ilgtspējas un aprites veicināšana, ieviešot atkritumu kā resursu izmantošanas koncepciju”.
Bez tā, ka jaunā paaudze nevēlas izmantot saremontētas lietas, uzņēmuma darbinieki arī konstatējuši, ka elektroierīču ražotāji ir izdarījuši teju visu iespējamo, lai ierīci nemaz nevarētu remontēt. “Lai tu nāktu pēc nākamās jaunās ierīces,” saka Aizbalts un piebilst, ka uzņēmums apkopojis statistiku, par ražotājiem, kuru ierīces izgatavotas tā, lai tās nevarētu remontēt. Iegūtie dati tiek nosūtīti Eiropas Savienības institūcijām, kas gatavo iniciatīvu, kas ražotājiem uzliks par pienākumu ražot tādas preces, kas ir remontējamas. “Lab!” pieredze liecina, ka, piemēram, remontējamākās veļas mašīnas ir vācu rūpnieku ražotas. Kaut arī tās ir dārgākas, tās iespējams saremontēt – atšķirībā, piemēram, no Itālijā vai Polijā ražotajām.
Eco Baltia Vide valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.
Lielākā remontēto preču grupa (41 %) gan ir mazizmēra iekārtas un instrumenti – mikseri, fēni, elektriskie zāģi. Fēni pārsvarā pat nav salūzuši, saka Aizbalts, tiek tikai jāiztīra gaisa filtrs. 37 % no saremontētajām ierīcēm ir datoru peles, telefoni, planšetdatori, bet 10 monitori vai iekārtas ar ekrānu.
Uzņēmuma mērķis nav pelnīt. Veikala un darbnīcas pastāvēšanas piecos mēnešos apritē ir atgrieztas nedaudz mazāk par 1000 ierīcēm. Tas ļāvis ieņemt 15 tūkstošus eiro un algot trīs meistarus. Pagaidām projektu balsta arī LIFE finansējums, bet atverot veikalus arī reģionos, uzņēmums plāno darboties “pa nullēm” arī beidzoties LIFE programmai.
Pavisam cits vēriens ir Francijas uzņēmumam Back Market, kas nodarbojas tieši ar to pašu, ko dara “Lab!”. Francijas uzņēmuma tirgus vērtība tiek lēsta krietni virs miljarda. Aizbalts neslēpj, ka veidojot “Lab!” viņa vadītais uzņēmums zināmā mērā iedvesmojies no Back Market, taču nav uzstādījis tik ambiciozus mērķus. “Latvijā nekas tāds nav iespējams, bet Francijā, kurā gandrīz 70 miljoni iedzīvotāju pavisam viegli atradīsies pāris simti tūkstoši, kas novērtēs saremontētu ierīci,” saka Aizbalts.
Franču Back Market iet tik labi, ka tie izvērtuši darbību arī ASV un sāk pieradināt amerikāņus pie viņu viedtālruņu remontēšanas. . Kā tas aizsākās?
Kādu rītu aizvadītā gada jūlijā Tibo Hags de Larūzs, barojot savu tolaik divus gadus veco meitiņu, nolika savu 2017. gada iPhone 8 Plus uz gultas. Pāris sekundes vēlāk viņš dzirdēja skaļu troksni – meitiņa bija paņēmusi viņa telefonu, un nu tur tas bija, viņa 19. gadsimtā celtās mājas mūra kāpņu pakājē ar sadauzītu korpusu un stikliņu
Daudzi tehnoloģiju izpilddirektori, visticamāk, vienkārši būtu pasūtījuši jaunu telefonu, taču Hags de Larūzs domā citādi. Kā atjaunotu ierīču tirgotāja Back Market, kas ir pazīstams Francijas “vienradzis”, līdzdibinātājs un izpilddirektors, viņam ir praktiski pienākums neatzīt sakāvi, ja vien Back Market laboratorijas tehniskie speciālisti nepasludina ierīci par nesalabojamu. Šoreiz tā gan notika un Hags de Larūzs tika pie 2020.gadā ražota, atjaunota iPhone 12 Pro Max.
Par savas izvēles dot priekšroku salabotai, iepriekš lietotai tehnikai pareizību Hags de Larūzs ir pārliecināts: “Tas ir daudz labāk gan ietaupījumu, gan drošības, gan vides ziņā.” Uzņēmējs nav pret jauninājumiem kā tādiem—un viņš nevēlas atņemt jums jūsu iPhone. Bet Hags de Larūzs ir norūpējies pat to, cik ātri vien ierīce nomaina otru. Ņemot vērā pieaugošās jauno ierīču izmaksas—gan videi, gan jūsu maciņam—viņš jautā: “Cik daudz ir vērta inovācija? Un vai jums patiešām ir nepieciešams jauns telefons katru reizi, kad Apple piedāvā jaunu modeli?”
Tagad uzņēmums darbojas 17 valstīs tas piedāvā vairāk nekā 200 atjaunotu ierīču kategorijas – no mājsaimniecības iekārtām līdz spēļu konsolēm, piemēram, Dyson Airwrap un Sony PlayStation. Parīzē bāzētā uzņēmuma mērķis ir mainīt jūsu uzskatus par ierīcēm. Pagājušajā gadā Back Market, kurā ir vairāk nekā 700 darbinieku, paziņoja, ka kopš darbības uzsākšanas ir izpildījis 30 miljonus pasūtījumu. 2023. gadā (pēdējā gadā, par kuru ir pieejama informācija), Back Market pasūtījumi bija 2.157 miljardus eiro vērti, kas ir par 32 procentiem vairāk nekā iepriekšējā gadā. 2022. gadā uzņēmums piesaistīja iespaidīgus 510 miljonus riska kapitāla dolāru, palielinot kopējo summu līdz 1 miljardam dolāru un uzņēmuma tirgus vērtību līdz 5.7 miljardiem dolāru.
Kā saka Hags de larūzs, ne mazāk svarīgi ir tas, ka uzņēmums ir novērsis vairāk nekā miljona tonnu oglekļa emisiju nonākšanu atmosfērā, un tas palīdz palēnināt pasaulē straujāk augošo atkritumu plūsmu – izmestās elektronikas. Un ASV ar to pilsoņu vēlmi iegādāties pašus jaunākos produktus, ir šo piesārņotāju saraksta galvgalī.
Dažas lietas par šo neērto patiesību ir zināmas Alam Goram. Bijušais ASV viceprezidents ieguldīja Back Market pēc tam, kad Hags de Larūzs šādu iespēju viņam piedāvāja sarunājoties Zoom. Gore’s Generation Investment Management ieguldījumu nodaļas vadītāja Lila Prestone saka – Back Market misija ir ambicioza un datos balstīta.
Tagad aktuālais jautājums ir vai Back Market spēs pārliecināt tehnoloģijām apsēstos amerikāņus pārslēgties uz zemāku līmeni? Lai gan uzņēmums ASV tirgū ienāca 2018. gadā, tas joprojām ir salīdzinoši nezināms. Hags de Larūzs vēlas to mainīt – un tas nav tikai tāpēc, ka Amerika ir milzīga tirgus iespēja šim plaukstošajam uzņēmumam.
Izejvielu ieguve un ūdens izmantošana, kas nepieciešama jaunu ierīču, piemēram, viedtālruņu, ražošanai, būtiski ietekmē planētu. Hags de Larūzs iesaka patērētājiem pagarināt savas ierīces kalpošanas laiku, cik vien iespējams, vai nu veicot remontus, maiņu, vai atkārtoti izmantojot, piemēram, izmantojot veco viedtālruni kā bērnu monitoru vai televizora tālvadības pulti. Kad ierīci vairs nevar izmantot atkārtoti, labot, pārdot vai atjaunot, to vajadzētu pārstrādāt, nevis izmest atkritumos, kā tas bieži notiek Āfrikā.
Back Market ambiciozajiem mērķiem palīdz fakts, ka Hags de Larūzs ir diezgan netipisks tehnoloģiju CEO. Neraugoties uz to, ka viņš ir uzņēmēju dēls, mazdēls un brāļadēls jaunībā šķita, ka šie uzņēmēju gēni viņam nav tikuši. “Es biju nedaudz slinks,” atzīst 37 gadus vecais uzņēmuma līdzdibinātājs.
Mācību programma ārzemēs, kas viņu aizveda uz Toronto, bija katalizators. Kanādā 16 gadus vecais Hags de Larūzs dzīvoja pie viesģimenes un bija spiests pielāgoties ļoti zemām ziemas temperatūrām (“Ar aukstumu es neesmu draugos,” viņš saka), kā arī ļoti nefranciskai attieksmei pret vidusskolniekiem, kas lieto alkoholu.
„Tas veido pielāgošanās prasmes,” par šo pieredzi saka Hags de Larūzs. Biznesa skola aizveda viņu pie tirgus integratora Neteven, kur viņš strādāja par pārdošanas vadītāju. Iedvesma Back Market nāca 2014. gadā ierīču remonta uzņēmumā dienvidrietumu Francijā, kad Hags de Larūzs apmeklēja vienu no saviem klientiem. Viņam nebija īpašas intereses par atjaunotām ierīcēm – citi viņa klienti pārdeva vīnu un apģērbu – bet, skatoties, kā tehniskie darbinieki maina telefonu ekrānus putekļu brīvās telpās un pēc tam pārbauda ierīces, viņš nodomāja: „Tas ir forši, bet neviens par jums nezina.” Atjaunotās ierīces eBay un Amazon tika apvienotas vienā kategorijā ar „lietotām”. Tad kāpēc neizveidot īpašu tirgu, kas skaidrotu, kāpēc atjaunots ir labāks nekā lietots vai jauns?
Atrast līdzīpašnieku bija viegli. Hags de Larūzs Neteven sāka strādāt apmēram tajā pašā laikā, kad viens no uzņēmuma labākajiem inženieriem Kvintins Le Brūsters. Ar savu ideju viņš nāca klajā sarunā kādā krogā. Viņš pat pārliecināja savus priekšniekus Neteven integrēt platformu. Bet viņam bija divas daudz lielākas problēmas: pirmkārt, kā pārvarēt uzticības plaisu starp jauniem un lietotiem produktiem, un otrkārt, kā pretoties idejai, ka jauni vienmēr ir labāki un pārvarēt šo primāro vēlmi pēc jaunākā modeļa. Viņš iedvesmojās no lietoto automašīnu nozares, kas, lai palīdzētu atbrīvoties no sliktās reputācijas, piedāvāja garantijas, un lūdza saviem četriem rūpnīcas klientiem pagarināt viņu parasto trīs mēnešu garantiju līdz sešiem mēnešiem. Viņš saprata, ka dziļi iesakņotu pirkšanas ieradumu iznīcināšana prasīs lielu piepūli, tāpēc kā trešo dibinātāju un radošo vadītāju pieņēma Vīniju Votu.
(Vots, kurš ir atbildīgs par neizteiksmīgo zīmolu, pērn pameta kompāniju, lai strādātu labdarības organizācijā Mercy Ships.)
Aptuveni trīs nedēļas pirms projekta, kuru izveidoja par dibinātu ietaupītajiem 15 tūkstošiem eiro, trio atklāja Francijas uzņēmumu, kas pārdod sadzīves ierīces ar nosaukumu, ko viņi paši plānoja izmantot, Jung. Intelektuālās īpašuma jurists viņiem teica, ka cīņu par šo nosaukumu viņi neuzvarēs. Šī pieredze lika viņiem skaidri apzināties, kas ir viņu dibinātais uzņēmums un kopš tā laika tas ietekmē uzņēmuma darbību. Viņi bija pirāti, kas nesa nebijušas vēsmas nozarē, un ar prieku laupīja klientus lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem. “Sākumā mēs bijām aizrautīgii cilvēki, kas vēlējās būt ļoti radikāli,” Vots sacīja kādā 2022. gada intervijā. Uzņēmuma pirmajā logo bija melna pirātu stilā veidota karoga attēls un cilvēki, kas 2014. gadā apmeklēja uzņēmuma mājaslapu, tika sveicināti ar vēstuli, kas adresēta Apple, Samsung, LG un līdzīgiem uzņēmumiem: „Mēs mīlam jūsu produktus, bet mēs dodam priekšroku tos pārdot atjaunotus, nevis jaunus. Tas ir videi neiedomājami draudzīgāk. Un, godīgi sakot, arī lētāk.”
Pirmajā darbības gadā uzņēmums saskārās ar nepieciešamību izglītot klientus – savā ziņā tā bija tāda pati uztveri mainoša pieredze, kā Haga de Larūza mācības Kanādā.
Viņš uzrunāja apmēram 50 klientus dienā, kas par uzņēmumu bija uzzinājuši no reklāmām Leboncoin – franču Craigslist. Zvanītāji domāja, ka viņš pārdod savu telefonu (patiesībā iPhone 6), bet viņš viņiem izskaidroja Back Market konceptu un nosūtīja saiti uz uzņēmuma mājaslapu, kurā iekļauts viņa personīgā telefona numurs. Varēja paiet dienas bez noslēgta darījuma, un viņam prātā ienāca doma – šis uzņēmums nolemts neveiksmei. Bet otrajā darbības mēnesī uzņēmums sāka pārdot vienu telefonu dienā, un pārdošanas apjoms sāka dubultoties ik pāris nedēļas. 2023. gadā ienākumi bija sasnieguši 320 miljonus eiro, kas ir par 45 procentiem vairāk nekā 2022. gadā.
Back Market 2015. gadā, lai ātri paplašinātos starptautiski, piesaistīja aptuveni 300 000 eiro.
Konkurence ārvalstīs bija tikai viens no daudzajiem izaicinājumiem; naudas plūsmas pārvaldīšana bija vēl viens. 2016. gadā, kad uzņēmums paplašinājās Vācijā un Spānijā, kodēšanas kļūdas dēļ Back Market 10 dienas nespēja piekļūt ietorgotjai naudai – apmēram 200 tūkstoši eiro. Līdz kļūda tika novērsta, uzņēmumam nebija pietiekami daudz naudas, lai veiktu maksājumus piegādātājiem. “Ja zaudē piegādātāju uzticību, tu esi pagalam,” saka Hug de Larauze.
Uzņēmums potenciāli letālo kļūdu tomēr pārdzīvoja un drīz pēc no investoriem, citu starpā arī Bernarda Arno Aglaé Ventures, piesaistīja 7 miljonus eiro. Kļūstot aizvien lielākam, Back Market nezaudē spēju uzdrīkstēties. Tas savā ziņā ir pozicionējis sevi kā konkurentu Apple – pasaules lielākajam uzņēmumam un daudzu tālākpārdoto ierīču dizainerim. 2022. gada Zemes dienā Back Market pie sešiem Apple veikaliem Parīzē, Berlīnē un Londonā rīkoja kampaņu “Hack Market”. Izmantojot Apple AirDrop funkciju, uzņēmums cilvēkiem, kas pētīja jaunos viedtālruņus, nosūtīja tādus ziņojumus kā “Šis iPhone 12 ir rozā, zilā, melnā un zaļākā krāsā. Izvēlies atjaunotu”. (Apple neatbildēja uz lūgumu sniegt komentāru šim rakstam.) “Jūs nevēlaties, lai cilvēki justos slikti, jo viņi kaut ko pērk,” saka Hags de Larūzs. “Tas nedarbojas. Jums jāvēlas sniegt risinājumus un iesaistīt cilvēkus nevis pārlieku norādīt, ko viņiem darīt.”
Uzņēmuma jaunākais mērķis ir mainīt ne tikai industriju, bet arī paaudzi. Tāpat kā visiem bērniem arī Haga de Larūza meitām ir jāiemāca lietu vērtība. Viņa 5 gadus vecā meita “varētu iegūt spaini ar monētām, un, ja es, teiksim, kaut ko darītu ar tām, viņa domātu, ka tas nav nekas īpašs,” viņš saka. Ja nu bērniem iemācītu ierīču vērtību? Tāpēc uzņēmums sadarbojas ar bērnu autoru un ilustratoru, lai izveidotu 30 lappušu grāmatu, kas sākas ar to, ka Neo un Žanete (vai Leo un Madelaina, ja jūs lasāt angļu valodas versiju) dodas piknikā savā iecienītajā pļavā un atklāj, ka pļavas ziedu vietā ir ar atkritumu kaudze ar ierīcēm, kas joprojām ir izmantojamas. Stāstam turpinoties viņi uzzina par “gandrīz maģisku” vietu, kur tehnoloģijas tiek atjaunotas. “Néo et Jeannette n’en croient pas leurs mirettes!” (Tulkojums: Viņi nespēj noticēt savām acīm!)
Ar īpašu jogas telpu un atrašanās vietu stilīgā veco kuģu remontdarbnīcu un ostu rajonā – Back Market birojs Bordo varētu būt jebkurš veiksmīgs jaunuzņēmums. Bet ledusskapī zem auzu piena ir vīna plaukts, un vestibilā ir neliels galds ar lietotām drēbēm, ko darbinieki ir izlikuši pārdošanā Vinted. Uz sienas milzīgas zaļas fluorescējošas gaismas burti veido vārdus “Fuck new.”
Uzņēmumam šī biroja vieta dienvidrietumu Francijā ir kopš 2018. gada, kad Haga de Larūza izvēlētais kvalitātes direktors nevēlējās tēriņus, kas saistīti ar dzīvošanu tuvu Back Market birojam Parīzē. Biroja atrašanās vieta – senas akmens ēkas, sarkanvīns, labi laika apstākļi – izrādījās veiksmīga. Pandēmijas laikā uzņēmums varēja izmantot talantu ieplūdumu no lielajām pilsētām, jo Back Market pārdošanas apjomi, kad visiem bija nepieciešama tehnika, bet mazumtirgotāji bija slēgti, pieauga trīskārši. Hags de Larūzs pats pārcēlās uz Bordo sešus mēnešus pēc pandēmijas sākuma – laikā, kad audzināt viengadīgu bērnu mājsēdei pakļautajā Parīzē bija visnepievilcīgāk.
Ja Back Market ir Vecā pasaules uzņēmums, uzņēmuma darbības modelis šķiet neticami mūsdienīgs, it īpaši ņemot vērā Trampa administrācijas ieviestās muitas nodevas. Aprīlī prezidents paziņoja par plašām nodevām precēm, kas tiek importētas uz ASV, ieskaitot 20 procentu nodevu no Eiropas Savienības valstīm. Tā kā katra ierīce, ko Back Market pārdod ASV, ir iegūta un atjaunota ASV, tas var paplašināties šeit bez papildu izmaksām. “Nav importa, nav muitas nodevu, nav piegādes ķēdes galvassāpju,” viņš saka. “Tas nav tikai par izvairīšanos no muitas nodevām. Tas ir par gudrāku, ilgtspējīgāku sistēmu projektēšanu.”
Bordojā esošajā birojā ir laboratorija, kas neko nelabo (izņemot, reizēm, Haga de Larūza iPhone). Tā vietā šī laboratorija – un otra laboratorija Ņujorkā – pēta uzņēmuma salabotās ierīces, kas anonīmi nopirktas no to izplatītājiem.
Laboratorijā, kur purpursarkans sienas uzraksts vēsta “Pārbaudīts. Pilnveidots. Atdzimis,” piecu cilvēku komanda ņem āmurus un skrūvgriežus, lai pārbaudītu ekrānus un kameru objektīvus, cik ātri un smagi tie saplīst un veic bateriju stresa testus, bezgalīgā cilpā skatoties TikTok. Mašīna, ko viņi sauc par robotu un kas izskatās kā milzīga elektroniska maizes kaste, arī testē telefonus, atklājot kļūdas, kuras cilvēks varētu palaist garām. Arī rezerves daļas arī tiek testētas. Šādi pārbaudīto ierīču bojājumu īpatsvars kopš uzņēmuma dibināšanas ir samazinājies no 16 līdz 4 procentiem.
Uz laboratorijas galda atrodas vairāki iPhone viedtālruņi kas tikuši pakļauti āmura un skrūvgrieža testam. Īstie iPhone viedtālruņi plīst nelabprāt – kā automašīnas vējstikls. “Un lai to saplēstu vajadzīgs kārtīgs āmurs un divas minūtes pūļu,” saka uzņēmuma progresīvās atjaunošanas operāciju speciālists Žuljēns Bīzs. Savukārt, lai sadauzītu ar lētām detaļām atjaunotu iPhonu vajag krietni mazāk pūļu. Bīzs norāda uz telefonu, kas izskatās tā it kā tam būtu pārbraukusi smagā automašīna un pēc tam aparāts vēl būtu sašauts. (Laboratorijas komanda noteikti ieteiks turpmāk neizmantot šī ražotāja detaļas.)
Laboratorijas otrais uzdevums ir pasūtīt un pārbaudīt jaunus Apple modeļus, lai redzētu, cik grūti ir tos labot, un sniegt padomus tālākpārdevējiem Back Market platformā. 2016. gadā, ja jūsu sākuma pogu, kurā atrodas Touch ID sensors, nomainīja kāds cits nevis Apple vai tās autorizēts pakalpojumu sniedzējus, jūs saņēmāt blāvu “Kļūda 53” ziņu. 2021. gadā iPhone XS līdz 12 Pro Max, akumulatora nomaiņa ģenerēja ziņu, ka rezerves detaļa nav oriģināla un nav iespējams attēlot akumulatora stāvokli, proti, jūs nezinājāt, kad izlādēsies akumulators.
Hagam de Larūzam programmatūras barjeras, kas neļauj saremontēt ierīci un atjaunotas ierīces, kurās izmantotas sliktas kvalitātes rezerves daļas, ne tikai iedragā nozares reputāciju, kuru viņš cenšas padarīt aizvien labāku, bet ietekmē arī cilvēku ticību idejai, ka ierīces var tikt salabotas kvalitatīvi. Problēmas rada arī fakts, ka remonti prasa pārāk daudz laika, bet telefonu gadījumos, cilvēki bez tiem nav gatavi pavadīt pat dažas stundas.
Viņš norāda, ka pat pēc 10 gadiem, vadot uzņēmumu, kas pārdod telefonus, “es nevaru pats atvērt savu telefonu un nomainīt rezerves daļu. Tu nevēlies to salauzt. Bet kā piekļūt pareizajām rezerves daļām? Tu aizdomājies par to visu un tad tam atmet ar roku.” (Hags de Larūzs reiz lejupielādēja rokasgrāmatu no iFixit, lai salabotu dažas austiņas. Tas prasīja viņam visu dienu, laiku, kuru, viņš uzskata, daudzi citi kam tādam neveltītu.)
Back Market šai situācijai ir risinājumi šai situācijai, tostarp ekspress pakalpojuma sniegšana, kas tiks ieviesta šā gada trešajā ceturksnī un piedāvās aizvietojošus telefonus 24 stundu laikā. Lietotājs pēc tam nosūtīs savu esošo telefonu uz Back Market.
Nav pārsteidzoši, ka uzņēmums uzskata, ka cīņa par ierīču remonta vienkāršošanu ir būtiska gan tā biznesam, gan tā vispārējai misijai.
Kā mēs nonācām līdz tam, ka mums ir jākaro par tiesībām labot lietas, par kurām esam maksājuši naudu? Vainojiet 20. gadsimta korporatīvo Ameriku. Tādi giganti kā General Electric un General Motors, kļuva par dominējošiem uzņēmumiem, radot produktus ar iepriekš noteiktu un peļņu nesošu kalpošanas laiku. Agrīns piemērs: neilgi pirms Ziemassvētkiem 1924. gadā starptautiska biznesmeņu grupa (tai skaitā pārstāvji no galvenajiem spuldžu ražotājiem, piemēram, GE) tikās Ženēvā. Kā tiek stāstīts, viņi vienojās maksimizēt pārdošanu un peļņu, samazinot kvēlspuldžu kalpošanas laiku no 2500 stundām līdz 1000 – standarts, kas joprojām pastāv dažās valstīs. Aptuveni tajā pašā laikā GM ieviesa ikgadējus modeļu uzlabojumus, lai šādi pievilinātu automašīnu īpašniekus pirkt jaunu auto.
Pēdējo pāris desmitgažu laikā koncepts, kas kļuvis pazīstams ar nosaukumu plānotā novecošana, ir attīstījies ar programmatūras parādīšanos daudzās patēriņa ierīcēs. Agrāk uzņēmumam bija jāizstrādā fiziskas detaļas, kas noveco un pārstāj darboties, tagad jūs varat vienkārši uzrakstīt kodu, kas mudina iegādāties jaunu ierīci.
Eiropā tiesības uz remontu ir labi reglamentētas, nosakot saprātīgas cenas oriģinālām daļām un aizliedzot programmatūras praksi, kas novērš neatkarīgu remontu. Bet ASV tikai dažas štati uztur tiesības uz remontu likumus, un daži no tiem ir salīdzinoši šauri, iekļaujot tikai, piemēram, lauksaimniecības iekārtas vai motorizētos invalīdu ratiņus. Ērons Perzanovskis, Mičiganas Universitātes Juridiskās skolas profesors un grāmatas ‘Tiesības uz remontu’ autors saka: cerība ir tāda, ka uzņēmumi nogurs no nepieciešamības ievērot dažādas štatu regulas, un kaut kas var tikt pieņemts federālā līmenī.
Pašlaik, Back Market piedāvā informāciju par Tiesībām uz remontu savā mājaslapā, taču tas galvenokārt koncentrējas uz klientu izglītošanu par ierīču izmantošanu pēc iespējas ilgāk – un atteikšanās no šādas prakses var kaitēt videi.
Inked News 