Fakts, ka katru nedēļu parādās jauna globālā krīze, patiesībā mierina – civilizācijai vēl ir pulss. Fakts, ka šī krīze vairs nevienu īsti neinteresē – nu, tā jau ir progresa pazīme. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā varam izvēlēties starp divām pastāvīgām kataklizmām: politiku un mākslīgo intelektu. Politika – ar savu bezgalīgo priedēkļu krājumu: ģeo, eko un ego – tagad ir spiesta konkurēt par uzmanību, kas paliek pāri pēc mūsu iknedēļas MI panikas devas.
Šīs nedēļas krīzei dots vārds AI slop – īpašā biroja versija. Harvard Business Review, kā pienākas, cēla trauksmi, – kā gan citādi varētu pārdot biznesa literatūru, ja ne caur problēmu poētiku? Jaunuzņēmums BetterUp, kas specializējas šīs šļuras izsekošanā, noteica zaudētās produktivitātes fantoma sāpju cenu. Viņu aprēķins ir gan elegants, gan traģisks: uzņēmums ar desmit tūkstošiem darbinieku ik gadu zaudē deviņus miljonus dolāru darba šļurā. No tā izriet, ka Latvija – pati to neapzinoties – ik gadu nopludina ap 590 miljoniem, tā turpinot nacionālo neredzamā eksporta tradīciju.
Kamēr mūsu uzmanību piesaistīja politiskā apokalipses puse, MI šļura ieguva savu lapu Vikipēdijā. Tur tā definēta kā (ļoti) zemas kvalitātes informācijas vienība, kas nosprosto komunikāciju un kropļo ideju apmaiņu. Varētu vilcināties uzdot jautājumu, vai Instagram, X un LinkedIn ziņu plūsmas arī skaitās šļura, tomēr tās noteikti izskatās aizdomīgi līdzīgas.
Ir kāds vecs teiciens par mārketinga budžetu: tu vienmēr zini, ka pusi no tā iztērē veltīgi, bet nekad nezini – kuru pusi. Mūsdienu mārketinga speciālists, būdams iztēlē bagātāks, pieņem, ka viss tiek iztērēts veltīgi, un pārdod jums prieku to apzināties. Mākslīgā intelekta šļuras ģenialitāte ir tā, ka šī epistemoloģiskā migla ir kļuvusi par veselu produktu kategoriju.
Es stingri ticu – neviena pasaules krīze nedrīkst iet zudumā. Šādos brīžos pasaules ietērps kļūst caurspīdīgs, un gudram novērotājam ir jāizmanto šis mirklis, pirms audums atkal saaužas kopā.
Mūsdienu darba kontrastviela
Viens no poētiskākajiem veidiem, kā MI ienāk organizācijās, ir kā kontrastviela – tā pati, ko agrāk ārsti deva pacientiem pirms rentgena. Tu izdzer mikstūru, un skenējums ar biedējošu precizitāti atklāj tavu iekšējo uzbūvi. Šī pēdējā histērija ap “MI darbā” ir tikai kolektīvs elpas vilciens, kompānijām pirmoreiz ieraugot savas birokrātijas kapilārus – PowerPoint slaidus, atskaites un infopaneļus, kas cirkulē pa korporatīvo asinsriti kā holesterīns.
Daudzi izjuta bailes un riebumu, kad MI atklāja, kas patiesībā plūst caur viņu uzņēmumiem. Tas pats šoks, ko izjūt cilvēks, ieraugot savu tomogrāfiju: Vai šis dīvainais nervu mudžeklis tiešām esmu es? Diemžēl – jā. Aiz katras “zīmola vadlīnijas” slēpjas satrauktu neironu un nevajadzīgu slaidu tīkls. Kaut kur šajā jūklī mīt arī dievišķā dzirksts – bet diagnostikas nolūkos labāk uztvert sevi kā cauruļvadus.
GenAI ir bijis apritē jau pietiekami ilgi, lai tā nogulsnes būtu nosēdušās katrā organizācijas vēnā un sinapsē. Pateicoties šai jaunajai kontrastvielai, mēs beidzot redzam to, ko sen nojautām, bet nevēlējāmies apstiprināt.
Tukšais birojs
Ko mēs redzam? Tukšumu – milzīgu, atbalsojošu tukšumu. Kad satura radīšanas izmaksas ir nokritušas līdz nullei, atklājas, cik maz no šī satura vispār bija vērts radīt. PowerPoint pilsēta, kas celta gadu desmitiem, pēkšņi atgādina spoku pilsētu – pilnu ar nepabeigtām prezentācijām un puslasītiem pārskatiem. Nebūsim netaisni pret šo rīku – mēs jau reiz vainojām PowerPoint. Atminaties 90. gadus, kad katra garlaicīgā prezentācija tika attaisnota kā “jaunu tehnoloģiju izmantošana”? Problēma nekad nebija slaidos – tā bija koncentrētas domāšanas trūkumā.
Mazliet meditācijas varētu palīdzēt. Katra nopietna prakse sākas ar sazemēšanos. Pirms ļauties korporatīvajai melanholijai, atcerieties: gravitācija joprojām darbojas. Uzņēmumiem joprojām jārada klienti un jāpelna nauda. Tie deviņi miljoni dolāru uz desmit tūkstošiem darbinieku, ko aprēķināja BetterUp, ir tikpat iedomāti kā mārketinga budžets, kas finansēja viņu pētījumu.
Vasaras sacerējuma problēma
Atceraties skolas sacerējumu “Ko es darīju vasarā”? Bija neiespējami to uzrakstīt, jo plaisa starp brīvdienu prieku un skolas nopietnību bija pārāk liela. Tagad to pašu diskomfortu izjūt vadītāji, kas saskaras ar post-GenAI realitāti. Plaisa starp veco un jauno darbu ir tik liela, ka daudzi vairs nespēj pateikt, ar ko viņu bizness vispār nodarbojas. Viņi tikai zina, ka tas rada saturu – bezgalīgi.
Gan tīrā intelekta, gan biznesa procesu izmaksas tuvojas nullei. Ja agrāk IT noteikums bija: “Ja tas darbojas, neaiztiec,” tad tagad mēs drīkstam pieskarties visam un darīt to atkārtoti un dažādos veidos. Eksperimentēšana, tāpat kā tenkas, izplatās ātrāk nekā to sekas. Ūdens josla izmēģinājumiem ir plaši atvērta, un pirmajiem peldētājiem jau reibst galva.
Jā, tagad mēs varam saražot visas tās atskaites, infopaneļus un pārskatus, par kuriem vienmēr esam apgalvojuši, ka tie ir vajadzīgi. Bet jo vairāk datu mēs parādām, jo mazāk atceramies, kāpēc tos vispār esam savākuši. Daudzi projekti mirst nevis no kļūdām, bet no izsīkuma – ieviešanas sarežģītība aprij mērķa vienkāršību. Traģiskākie vārdi biznesā nav mēs cietām neveiksmi, bet mēs aizmirsām, kāpēc vispār sākām.
Šļuras radīšanas dievišķās tiesības
Ir vērts atzīt, ka šļura sistēmā ir bijusi vienmēr – tikai ne mākslīga, bet mūsu pašu. Roku darbs, amatnieciska, lepni cilvēciska. Tieši tāpēc MI šļuras uzplaukums mūs tik dziļi aizskar – kāds ir ielauzies mūsu vissenākajā privilēģijā: tiesībās radīt muļķības un saukt tās par darbu. Tomēr šeit slēpjas arī iespēja. Ja spēsim izturēt šo pašatklāsmes šoku, varbūt beidzot atkal savienosim kā ar kāpēc, saīsināsim distanci starp nodomu un rezultātu, un pārvērtīsim intelektu – mākslīgu vai citādāku – kaut kādā jēgā.
Pagaidām cienīsim šo atklāsmi. MI nav sabojājis darba vidi – tas ir tikai to izgaismojis. Un, ja bilde izskatās ne pārāk glaimojoša, atcerieties: pirmais solis uz skaistumu ir labāks apgaismojums.
Inked News 