Negribētos būt pārlieku tiešam, taču dažas lietas ir pārāk acīmredzamas, lai tās slēptu. Tāpēc varbūt labāk atklāties jau raksta sākumā – tas, iespējams, pasargās no pašcenzūras vēlāk. Neērtā patiesība ir šāda: jo vairāk likumu Brisele pieņem par datiem un digitālo dzīvi, jo mazāk tam visam ir jēgas.
Datu aizsardzības regula jeb GDPR vismaz bija loģisks noslēgums divu gadu desmitu eksperimentiem – problēmas bija zināmas un krājušās gadiem. Nākamais posms – mēģinājums savaldīt Google, Microsoft, Apple un Meta – atgādināja mēģinājumu disciplinēt citu cilvēku bērnus pārpildītā rotaļlaukumā. Rezultāts vienmēr ir viens un tas pats: strīds starp vecākiem.
Tagad ir sācies nākamais cēliens – mēģinājums regulēt ģeneratīvo mākslīgo intelektu, ko neviens īsti nespēj ne definēt, ne izskaidrot, ne aizsargāties pret to.
Pēdējā reize, kad Eiropa mēģināja rakstīt likumus par tehnoloģijām, tās vēl neizprotot, bija interneta laikmeta rītausmā. Tieši tāpēc šodienas digitālajā rotaļlaukumā ir tik maz Eiropas bērnu.
Smadzeņu puve – vēl viena lieta, ko mēs neizdomājām
Meta AI un Sora pēdējā laikā ir kļuvuši reizē par prieka un sašutuma avotu visiem, kam ir vai nu podkāsts, vai viedoklis. Reti kad tie ir vieni un tie paši cilvēki, taču viņi ātri vien ir sadalījušies pielūdzējos un kritiķos.
Visbiežāk citētā nožēla mūsu profesijā joprojām ir: solījām lidojošas automašīnas, bet piegādājām 160 rakstu zīmes. OpenAI pārrakstīja šo formulu – tas solīja izārstēt vēzi, bet pagaidām ir tikai pabīdījis smadzeņu puves problēmu mazliet tālāk uz priekšu.
Man pagaidām nav izdevies palaist Meta AI vai Soru savā telefonā, tāpēc paļaujos uz veiksmīgāku cilvēku ekrānšāviņiem. Abos gadījumos jaunie algoritmi nāk ietērpti īpašos produktos, kas ir ideālas eksperimentu laboratorijas gan piegādātājam, gan lietotājam.
Un abas puses ir svarīgas. 2010. gadā likt Instagramā savu brokastu bildes šķita neatvairāmi; filtri varonīgi slēpa prasmju trūkumu. Draugu un radu siltie “like” mūs iedrošināja, līdz realitāte tika fotografēta no miljardiem leņķu vienlaikus. Tas bija – sasodīts – brīnišķīgi.
Protams, katrs jauns medijs pārdzīvo savas bērnības slimības. Bija “omletes ēra”, kad valdīja brokastu bildes; “pārmērīgas dalīšanās laikmets”, par laimi, īss; un beidzot – briedums, kad paaudze, kas izaugusi kopā ar tehnoloģijām, iemācījās pārvērst soctīklu ierakstus par personīgo zīmolu un distancētas tuvības pavedienu. Ir uzplaukusi vesela tiešsaistes foto kursu nozare – pierādījums tam, ka dzīvojam maksimālās fotogrāfijas gadsimtā.
Tāpēc arī no MI ģenerētā video laikmeta nevajadzētu gaidīt neko īpaši traģisku. Mēs jau esam pieraduši publicēt attēlus, neuztraucoties, vai tie ir labi vai slikti. Tagad tas pats atbildības trūkums ļaus cilvēkiem piešķirt formu savai iztēlei, neliekoties ne zinis par jebkādu prasmju trūkumu – vismaz pagaidām.
Mēs arī esam redzējuši, kur noved neregulēts radošums – īpaši, ja tas nonāk ASV prezidenta rokās un tiek vērsts pret demokrātiem, kuri bloķē budžetu. Rezultāts vienmēr ir tas pats: karnevāls ar sombrero, ūsām un patriotisku mariači, svinot politiskās sadarbības neiespējamību.
Medijs rada pats savu varu
TikTok parādījās no nekurienes – precīzāk, no Ķīnas, ko Silīcija ieleja kādreiz uzskatīja par sociāli neauglīgu zemi. Tomēr te nu mēs esam – vislielāko atkarību izraisošais izklaides veids pasaulē ir dzimis vietā, kuru visi uzskatīja par prieka radīšanai nederīgu.
OpenAI var tikpat viegli radīt konkurenci Metai; Google to jau izjūt.
Lai gan OpenAI atrodas zinātnes avangardā, būtiskākais ir tas, ka tas pamatā ir produktu orientēts uzņēmums. Jo vairāk lietotāju tas piesaista, jo mazāku progresu rada katrs nākamais LLM un jo vairāk izpaužas tā produktu saknes. Čatbots jau atklāti apdraud Google monopolu jautājumu atbildēšanā – cietoksni, kuru neviens nebija spējis iekarot 25 gadus.
Tas var šķist biedējoši, taču pierāda, ka digitālajā pasaulē konkurence vēl ir dzīva – un bīstami strauja. To, ko neviens nespēja apstrīdēt gadu desmitiem, 200 cilvēku komanda sagrāva divu gadu laikā.
Valdošais atkarības jeb “lipīguma”, kā to sauc nozares eifēmismā, čempions joprojām ir TikTok. Tā ģenialitāte ir algoritmā, kas diagnosticē mūsu vājības (kaķi, kedas, somiņas) un pasniedz personalizētu vājību bufeti. Agrāk atkarība slēpās saskarnē vai sociālā atalgojuma cilpā; tagad tā vienkārši ir ieprogrammēta.
Savukārt Sora šo pašu TikTok magnētismu spēj radīt pilnīgi no nulles – bez neviena cilvēka, kas turētu rokās kameru.
Starp tās jaunumiem īpaši izceļas viens: cameo mode. Tas ļauj ikvienam izveidot digitālu avatāru, paturēt autortiesības un kontroli, tomēr joprojām parādīties video. Vienkārši, gudri un vēl viens atgādinājums, ka OpenAI domā par produktiem, nevis par zinātniskām publikācijām.
Otra inovācija skar rekomendāciju algoritmus. Neviena no lielajām platformām neļauj lietotājiem vadīt savu ziņu plūsmu ar dabiskās valodas instrukciju palīdzību. Ja Brisele patiešām vēlētos būt noderīga, tā varētu pieņemt likumus par labu šādai pārredzamībai – bet tas prasītu vairāk inženieru nekā juristu Eiropas varas koridoros, kas izklausās pēc zinātniskās fantastikas.
Rekomendāciju sistēma, ar kuru var sarunāties, paradoksālā kārtā ir cilvēcīgāka. Tā ļauj pateikt algoritmam, ko patiesībā vēlies, – reta privilēģija internetā. Ja YouTube kādreiz spētu piedāvāt savu plašo noderīgo saturu, nevis bezgalīgo traucējošo, civilizācijai vēl būtu cerība.
OpenAI pat sola ieviest “doom-scroll” pārtraukumus. Tas redz Soru kā rīku satura veidotājiem – kas, protams, tā nebūs. Kopš laika gala katra platforma sākumā ir solījusi radošuma zelta laikmetu, bet vienmēr atklājies, ka komerciāli veiksmīgi autori ir tikpat reti sastopami kā politiķi ar augstiem morāles principiem. Tomēr mūsdienās gandrīz ikviens ir fotogrāfs ar pastāvīgu personālizstādi.
Vai kādam vēl ir rīcībspēja?
Sora un Meta AI turpinās papildināt nebeidzamo izklaides bufeti. Pirms gadsimta cilvēks varēja aiziet uz kino vai uzlikt plati; šodien varam pazaudēties desmit platformās, vēl pirms esam ieturējuši brokastis.
Taču tieši šī patērētāju apetīte finansē pētniecību un izaugsmi. Reklāma un abonementi uztur progresa laboratorijas. Mikroshēmu tehnoloģiju finansēja pulksteņi, magnetofoni un personālie datori – pieticīgas ierīces, kas galu galā padarīja silīciju pietiekami mazu un jaudīgu, lai tas vadītu raķetes. Intel dibinātāji nebija zinātnes svētie – viņi bija ziņkāres tirgotāji. Viņu likme uz patērētājtehnoloģijām atmaksājās – gan Mūra komandai, gan, vēl jo vairāk, patērētājiem.
Tomēr cilvēka uzmanība, iespējams, būs vienīgais ierobežotais resurss brīdī, kad jaunā MI infrastruktūra būs pabeigta. Spēja koncentrēt uzmanību un vadīt savus nodomus – tā ir pēdējā robeža, kur mums tehnoloģijas nav vajadzīgas. Iespējams, tieši tāpēc to apgūt ir vēl grūtāk nekā mākslīgo intelektu.
Inked News 