Ir 2018. gads, pulksten 22.30. Kreisajā rokā – vīna pudele. Labajā – kastīte ar salvetēm. Drudzis pēc 15 stundu darba dienas, bet vieglāk nekā jebkad pēdējo gadu laikā – gan burtiski, gan pārnestā nozīmē. Pirmo reizi daudzu gadu laikā man nebija līdzi klēpjdatora. Tā bija mana pēdējā diena Lielbritānijā pirms pārcelšanās atpakaļ uz Rīgu. Galvā skanēja divas domas:
1. Šī ir pēdējā reize, kad pārstrādājos līdz spēku izsīkumam.
2. Nekādas drāmas darbavietā – vairs nekad!
2025. gads, Rīga. Esmu mārketinga direktore Baltijā un Ziemeļvalstīs uzņēmumā Entain, vienā no pasaulē lielākajiem azartspēļu un derību uzņēmumiem, un es esmu laimīga – nevis tāpēc, ka pārstāju strādāt vēlas vakaros vai nonācu seriāla “Draugi” stila birojā, kur visi ir draudzīgi, bet gan tāpēc, ka esmu pieņēmusi vienkāršu patiesību: es neesmu radīta darbam komforta zonā un arī neveidoju “komforta zonas” komandas.
“Perfektā darba” mīts
2016. gadā man bija viens no tiem “perfektajiem” darbiem mediju aģentūrā. Prognozējams darba laiks, garantēti paaugstinājumi. Pulksten 9.00 visi bija pie galdiem, bet 17.32 jau bija rinda pie lifta. Tā gada lielākā drāma? Kāds atstāja maizi tosterī, un visam stāvam vajadzēja evakuēties.
Problēma nebija stundās – tā bija darbā. Šaurs, tehnisks un radoši iztukšojošs. Pēc sešiem mēnešiem jutos izsmelta nevis no pārstrādāšanās, bet no izaicinājumu trūkuma.
Bez dzirksts, bez jaunām problēmām, ko risināt, es iekritu boreout – hroniskā garlaicībā un motivācijas zudumā. Es nebiju vienīgā. Visā Eiropā 32 % darbinieku ir pakļauti boreout riskam monotonā darbā bez jēgas. Cilvēki bieži to jauc ar izdegšanu, bet atšķirība ir vienkārša: boreout rodas no pārāk maz stresa, burnout – no pārāk daudz.
No boreout līdz burnout
Es atstāju drošo rutīnu, lai pievienotos mazai Londonas aģentūrai, kas risināja globālas problēmas, kuru dēļ bija vērts negulēt. Boreout pazuda. Vienā dienā veidoju stratēģiju, nākamajā – rakstīju šova scenāriju, un tad jau biju sapulcē ar NVO. Jo vairāk darīju, jo vairāk gribēju – un jo vairāk no manis gaidīja. Pulksten 18.00 mēs negājām mājās – mēs devāmies vēlās pusdienās.
Man tas netraucēja – bet mans ķermenis netika uzklausīts. Bezmiega naktis krājās, slimības ieilga, atveseļošanās vienmēr tika atlikta uz “nākamo nedēļas nogali”. Boreout pārvērtās par savu pretstatu – izdegšanu.
Drāmas darbavietā situāciju neuzlaboja. Pirms tam nekad nebiju dzirdējusi, kā cilvēki kliedz, raud vai strīdas darbā. Es jutos kā karā – rezultatīvi uzvarēju, bet zaudēju mentāli un fiziski. Sāku sapņot par interesantu darbu, kur neviens nekliedz un manas acis neraustās nervu lēkmē. Sev apsolīju: pārcelšos uz Rīgu, un viss – nekādas pārstrādāšanās, nekādas drāmas.
Izvēle
Kad 2018. gadā kļuvu par radošo vadītāju Latvijā, es ienācu neparastā mārketinga ainavā: pārdošana bija galvenā, bet reti kurš saskatīja ilgtermiņa zīmola veidošanas nozīmi.
Uzreiz saskāros ar izvēli: iet vieglāko ceļu, sekot pieejai “pārdošana pirmajā vietā” un atkal iegrimt boreout, vai arī uzņemties izaicinājumu – attīstīt komandu, pārliecināt klientus un strādāt līdz vēlam vakaram, riskējot ar izdegšanu. Es izvēlējos otro ceļu.
Un es neesmu vienīgā. Eiropas Savienībā 24 % vadītāju – salīdzinot ar tikai 4 % citu darbinieku – strādā 49 vai vairāk stundas nedēļā. Gallup pētījumi rāda, ka vecākie vadītāji izdeg par 60 % biežāk nekā ierindas darbinieki.
Šajā darbā drāmas nebija. Vadīju piecu cilvēku komandu, un mana vadītāja lielākoties nebija klāt – izņemot brīžus, kad nāca prasīt vēl vairāk. Manis pašas uzstādītie augstie standarti tagad bija kļuvuši par obligātām prasībām. Pārstrādāšanās atkal nebija izvēle, bet tika uzspiesta no augšas, un izdegšana atgriezās – šoreiz arī komandā.
Tāpēc, kad vēlāk pārgāju uz Entain, domāju, ka mans vienīgais izaicinājums būs pārstrādāšanās. Izrādījās – tu nevari aizbēgt no tā, kas dzīvo tevī pašā.
Pieņemšana
Kad pievienojos Entain Baltics & Nordics, pārstrādājos jau pirmajās nedēļās. Tik daudz zīmolu, tik daudz iespēju veidot stratēģiju – bija pārāk interesanti, lai atteiktos. Es neesmu vienīgā – daudziem šeit ir tās pašas nogurušās acis.
Bet atšķirība ir šāda: šoreiz neviens mani nespieda. Izaicinājumi bija mani, radošā brīvība – mana. Ja man bija par daudz darba, tā bija mana pašiniciatīva. Tad sapratu īsto robežu: pārstrādāšanās kaislības dēļ var dot spēku. Pārstrādāšanās, ko pieprasa citi, salauž.
Tagad vadu trīs komandas, un man ir svarīgi, lai darbinieki neizdegtu. Tas nenozīmē pazemināt latiņu, bet gan uzstādīt augstus standartus un dot katram iespēju būt atbildīgam par savu motivāciju, nepadarot spēku izsīkumu par cenu, kas jāmaksā. Lieli rezultāti prasa lielu darbu, bet labākais darbs dod enerģiju, nevis to atņem.
Drāma kā izaugsmes mēraukla
Mans sapnis par no drāmas brīvu karjeru? Beidzies. Drāma nozīmē, ka tu radi viļņus. Pārmaiņas vienmēr rada pretestību – pat ja tās veicina izaugsmi.
Viena no manām pirmajām misijām bija pārveidot Klondaika zīmola toni. Es ierosināju konceptu “drosmīgi stulbi” – kaut ko, ko neviens cits Latvijas zīmols neuzdrošinājās darīt. Drāma bija momentāna: karstas diskusijas, durvju sišana, e-pasti kā juridiski memorandi.
— “Mūsu klienti pie tā nav pieraduši.”
— “Nav jāmaina viss uzreiz – darām pakāpeniski.”
Daļēji tāpēc, ka cilvēki baidās no pārmaiņām, bet visvairāk – tāpēc ka viņiem rūpēja. Šodien “drosmīgi stulbi” ir viens no mūsu spēcīgākajiem aktīviem, ko aizstāv tie paši komandas biedri, kas to sākotnēji kritizēja.
Arī es esmu mainījusies: vairs nevēlos darba vidi bez strīdiem. Es gribu, lai manas komandas izaicina mani, jo izaicinājums nozīmē, ka viņi domā, rūpējas un nebaidās izteikties. Protams, ir robežas. Arī es strīdos, kad tas nepieciešams, un vienmēr izvēlēšos kaismīgas, godīgas diskusijas, nevis klusējošu pakļaušanos.
Pētījumi to apstiprina: augsti iesaistītas komandas piedzīvo vairāk konfliktu. Vēl viens Gallup pētījums rāda, ka augsta veiktspēja ir saistīta ar lielāku izdegšanas risku, bet arī ražīgums nesamazinās. Vēlme uzvarēt joprojām dod rezultātu – tikai ar noguruma un saspringtu emociju piedevu.
Raksts publicēts žurnāla Inc. Latvijas izdevuma #1 numurā 2025. gada oktobrī.

Leave a comment